#PasakasParDarbu – pieredze

Par privātās un darba dzīves līdzsvaru, šķiet, ir dzirdējuši visi, taču “aci pret aci” to saticis ir tikai retais. Iemesls – šo līdzsvaru ietekmē ļoti dažādi faktori, bet īpaši – darba vide. Piemēram, mūsdienu tehnoloģijas šo šķietami vienkāršo uzdevumu novilkt robežu starp privāto un darba dzīvi padara teju neiespējamu.

Ņemot vērā, ka privātās un darba dzīves līdzsvars jau sen nav tikai modes lieta – tā ir mūsdienu pasaules iedzīvotāju ikdienas nepieciešamība, šim jautājumam īpaša vērība tika pievērsta Atbildīga biznesa nedēļā 2021: www.pasakas.incsr.eu Līdztekus dažādām aktivitātēm, sociālā tīkla Facebook lietotāji šīs nedēļas ietvaros tika aicināti dalīties savā un/vai savu draugu, kolēģu, tuvinieku pieredzē par privātās un darba dzīves līdzsvara meklējumiem, aprakstot tos pasaku formātā. Kā nekā, ikvienā pasakā ir daļa patiesības. Taisnības labad gan jāsaka, ka šajās pasakās patiesības deva ir īpaši augstā koncentrācijā.

Melnbalts zīmējums, kura kreisajā pusē vīrietis kāpj pa trepēm uz augšu, bet labajā pusē ir teksts "Ikvienā pasakā ir daļa patiesības - pasakas par darbu: www.pasakas.incsr.eu".

PASAKA PAR NEVAROŅDARBIEM jeb CENTĪGAIS, BET BEZATBILDĪGAIS DARBINIEKS

Pa zemi klejoja bruņinieku ordenis, kura vadonis katru dienu teica: – Uz priekšu, bruņinieki! Tikai uz priekšu! Vakardiena ir mirusi!

Bruņinieki ļoti centās klejot pēc iespējas efektīvāk, ievērojot pašdisciplīnu, mēģinot cits citam palīdzēt, kā vien spēj. Bet viens bruņinieks turpināja klejot arī pa nakti. Viņš aizdevās pa nakti uz priekšu, līdz rītausmai atgriezās atpakaļ apmetnē pie pārējiem, drusku pasnauda turpat pie telts un tad devās ziņot vadonim par priekšā gaidāmo. Pārējos bruņiniekos šis viens raisīja satraukumu, jo tie zināja, ka bezmiega naktis viņus novājinās un radīs problēmas sakoncentrēties, ja nu klejojumos tiešām nākas uzdurties kādam naidnieku pulkam. Bet vadonis turpināja uzteikt šī viena lielo entuziasmu.

Reiz nakts klejotājs aizblandījās tik tālu, ka ieblandījās mēra apsēstā zemē. Varbūt viņš pats saprata, ka gals klāt, varbūt ne, bet apdullumā un ar pēdējiem spēkiem viņš tomēr rītā atgriezās apmetnē. Par zemi priekšā pastāstīt viņš nejaudāja. Un puse bruņinieku pulka nu klejo aizsaulē.

Pasakas autors: Elvis Z.

IZPALĪDZĪGĀ LAUMIŅA

Reiz kādā uzņēmumā strādāja ļoti izpalīdzīga darbiniece vārdā Laumiņa. Viņa palīdzēja gan tad, ja kādam vajadzēja paķert pusdienas, gan arī ar ikdienas darbiem. Tāpat šajā uzņēmumā strādāja Freds. Viņš dzīvoja pa ceļam uz Laumiņas mājām. Laumiņa reiz izpalīdzīgi pieteicās aizvest kolēģi Fredu līdz mājām. Viena reize pārvērtās vairākās, un nu Freds sāka uzskatīt Laumiņu par savu personīgo kučieri – viņam likās, ka nevajag prasīt atļauju, ka Laumiņa 100% aizvedīs viņu. Laumiņa saprata, ka šis jau kļūs nedaudz bezkaunīgi, tāpēc sāka ieplānot pēc darba sporta zāles apmeklējumus. Kad Freds, kā jau ierasts, pēc darba atkal taisījās uz Laumiņas karieti, viņa teica: – Fred, šoreiz mums nav pa ceļam.

Freds apjucis aizdevās mājās. Nu viņš lielākoties brauc mājās ar riteni, bet lietainās dienās Laumiņa šad un tad apžēlojas par kolēģi un aizrauj viņu līdz mājām ar savu karieti.

Pasakas autors: Jānis R.

FRĪLANCERA PIEDZĪVOJUMI STĀRTAPĀ

Reiz kāds frīlanceris nolēma kļūt par algotu darbinieku un uzsāka darbu pavisam jaunā uzņēmumā – Stārtapā. Jaunais kara vadonis viņam solīja zelta kalnus, lielu naudu, brīvu darba laiku, bonusus un dimantiem pilnas lādes. Un pirmās nedēļas bija patiesi brīnišķīgas – dinamisks darbs, interesanti uzdevumi.

Frīlanceris visus darbus paveica laikā – līdz plkst. 17:00 – un stingri ievēroja darba laiku, jo viņam patika uzturēt savu brīvo un darba laiku balansā. Bet pēkšņi jaunais kara vadonis sāk tincināt, kāpēc Frīlanceris tik ātri prom no darba dodas, jo, redz, pārējie strādājot līdz plkst. 20:00 pat vai pat ilgāk. Frīlanceris atbildēja, ka viņš ir produktīvs pa dienu, nevis vakaros, turklāt labāk visus darbus padara laicīgi, jo nevēlas sēdēt darbā vēlu vakaros. Kara vadonis par to ļoti sadusmojās, un tā viņu ceļi šķīrās.

Pasakas autors: Artūrs

PASTARĪŠA ATKLĀSME

Reiz dzīvoja laimīga ģimene, kurā auga četri dēli. Katram no viņiem saimniecībā bija uzticēti savi darbi – abiem vecākajiem dēliem bija jāskalda malka, vidējais rūpējās par mājas darbiem, bet jaunākais jeb pastarītis ganīja govis, tāpēc vienmēr bija prom no visu acīm. Jaunākais dēls vienmēr bija viens, tāpēc viņam likās, ka viņa darbu neviens neredz. To, kā viņš skraidīja apkārt, bārās uz govīm, nesa viņām ūdeni, redzēja tikai govis.

Kādu reizi jaunākais dēls pārnāca mājās pavisam bēdīgs, bet pie viņa pienāca tēvs un teica: – Dēls, tu esi vislabākais gans, kāds mums jelkad ir bijis – neviena govs nav nozudusi jau visu vasaru, vienmēr padzirdītas, tās šovasar devušas visvairāk piena. Paldies tev par darbu! Tu esi nopelnījis brīvdienas, brauksi man līdzi uz pilsētu uz vairākām dienām.

Jaunākais dēls bija sajūsmā. Šajā brīdī viņš saprata, ka katrs darbs ir svarīgs un īsts saimnieks pamana visu.

Pasakas autors: Rūdolfs F.

KĀ FRĪLANCERIS BURVJU SPĒKA REZERVES ATJAUNOJA

Fīlanceris bija pats sev priekšnieks un pats arī sev darbinieks, kas bieži vien noveda pie tā, ka viņam bija jāstrādā vēlu vakaros un brīvdienās. Tā nu puisis strādāja un strādāja, līdz viņa burvju spēka eliksīra kauss sāka tukšoties aritmētiskā progresijā. Un tad sāka notikt trakas lietas – termiņi tika iekavēti, klienti bija neapmierināti. Saprotot, ka nav labi, Frīlanceris paņēma nelielu pauzi, lai atjaunotu burvju spēka enerģijas eliksīra rezerves. Kopš viņš nolēma vairs nestrādāt brīvdienās un sākt ieplānot laiku atpūtai, Frīlancera burvju spēka enerģijas eliksīra kauss vairs nav bijis pat līdz pusei tukšs. Darbi raitāk iet uz priekšu un viņš pats ir daudz priecīgāks par darbu. 

Pasakas autors: Jānis L.

PASAKA PAR ĻAUNO KARAĻPRIEKŠNIEKU

Reiz bija kāds Karaļpriekšnieks, kurš likās lādzīgs savas karaļvalsts pārvaldītājs. Taču tad šo karaļvalsti pārņēma lāsts – COVID-19. Tā ietekmē visi pavalstnieki sāka strādāt no mājām, bet ofispils palika pavisam tukša.

Karaļpriekšnieks bija tik ļoti pieradis visus kontrolēt klātienē, ka attālinātais darbs lika viņam jukt prātā. Viņš sāka rīkot garas atskaitīšanās tikšanās, pastiprināti kontrolēt pavalstniekus un vainot visus apgrozījuma kritumā, pārvērsoties no foršā Karaļpriekšnieka par pagalam neforšu Karaļpriekšnieku – par monstriņu. Labie pavalstnieki sāka pamest karaļvalsti, un drīz viņš pats saprata, ka viņa dienas Karaļpriekšnieka amatā ir skaitītas, jo šādi turpināt strādāt nevar.

Kad karaļvalsti savās rokās pārņēma Karaļpriekšnieks II, kurš pielāgojās apstākļiem, tā atkal zēla un plauka arī attālināti.

Pasakas autors: Sintija

PASAKA PAR NIECĪBU

Aizjūrā atradās maziņu cilvēciņu ciematiņš. Šie cilvēciņi bija čakli, viņi rūpējās cits par citu un ļoti uzticējās savai maziņajai karalienītei. Aizjūras cilvēciņiem – tāpat kā šaipus jūrai – bija divējāda dzīve: viņi pienesa labumu kopienai, bet vienlaikus rūpējās arī par savām mazajām ģimenītēm. Viens maziņais cilvēciņš centās un centās, darbojās un darbojās, darīja visu, visu, ko tik karalienīte viņam lika. Tāpēc mājās vienmēr pārnāca ļoti saguris. Mazā sieviņa viņu te žēloja, te dusmojās, te viņai likās, ka jāmet plints krūmos. Sieviņa mēģināja pateikt cilvēciņam, ka varbūt nevajadzētu tik traki censties, bet viņš īsti neprata. Maziņais cilvēciņš ļoti satraucās brīžos, kad citi viņa līdzgaitnieki atļāvās pasūdzēties karalienītei par savu vezumu lielumu.

– Tā taču nedrīkst! – viņš pie sevis teica.

Laiks ritēja, darbiņi turpinājās, un vezums maziņajam cilvēciņam kļuva tik liels, ka viņš sabruka. Pie mazā cilvēciņa slimības gultas ieradās gan sieviņa, gan arī karalienīte.

– Kāpēc tu man neteici? Kā tad lai es zinu, ka tev ir par traku? – viņa jautāja.

Pasakas autors: anonīms

ĪDZĪGAIS EZIS ROBERTS

Kādā mežā reiz strādāja super īdzīgs ezis vārdā Roberts. Viņam ļoti nepatika iknedēļas neformālās sapulces jeb tējas dzeršanas vakari piektdienās, kuros visi zvēri izrunāja nedēļas notikumus, parunāja, kas notiek viņu dzīvēs, un vienkārši uzsita klaču. Roberts mūždien mēģināja izvairīties no šiem pasākumiem, ieplānojot sev kādus neatliekamus darbus vai dodoties ātrāk prom no darba. Tā nu Lauva, kā jau zvēru karalis, nolēma pārmīt pāris vārdus ar Robertu.

Uz jautājumu, kāpēc viņš tik mērķtiecīgi izvairās no neformālajām tikšanās reizēm, Roberts atbildēja, ka ikdienā pavada ar kolēģiem pārāk daudz laika, tāpēc šīs tikšanās viņu bendējot nost, priekš viņa tās ir laika izšķiešana.

Lauva apdomāju dzirdēto un pārrunāju šo jautājumu ar pārējiem zvēriem. Izrādījās, ka arī citiem šīs tikšanās likās par biežu, viņi bija gatavi sanākt kopā retāk – reizi divās nedēļās. Šim piedāvājumam piekrita arī Roberts. Tā nu neformālās sapulces tika organizētas retāk, bet bija kuplāk apmeklētas, tāpēc meža zvēriem bija iespēja iepazīt savu kolektīvu vēl labāk.

Pasakas autors: Jānis

ATTAPĪGAIS SKUDRULĒNS PIČS

Skudru pūznī bija miljoniem darba skudru. Katrai iedalīta sava loma un, nedod Dievs, kāda iemaldīsies neīstajā kambarī vai kaut ko sajauks. Skudrulēns Pičs bija viens no parastākajiem strādniekiem, viņam vajadzēja piegādāt būvmateriālus pūžņa celtniecībai. Pičs nolēma, ka vēlas būt kas vairāk, tāpēc sāka strādāt dubultā. Viņš bija tik čakls, ka 20% no jaunā pūžņa stāva bija celta no viņa sagādātajiem materiāliem. 

Pateicībā par lieliskajiem darba rezultātiem skudru Karaliene pasniedza Pičam lielu medus lāsi. Skudrulēns atbildēja, ka vēlas kļūt par darba skudru priekšnieku, jo viņam esot idejas, kā visu izbūvēt veiksmīgāk. Taču Karaliene atteica, ka šāda amata nav, ka Pičs uz mūžiem var būt tikai darba skudra.

Sapratis, ka ar šo skudru pūzni viņam nav pa ceļam, Pičs pārvācās uz dzīvi kļavas dobumā, nopirka skudru datoru un sāka tirgot skudru un termītu akcijas. Nu viņš ir pats sev priekšnieks un karalis.

Pasakas autors: Kristaps G.

PASAKA PAR ĻAUNUMA SAKNI jeb TOKSISKAIS VADĪTĀJS

Ne īsti tālā, ne īsti tuvā zemē valdīja karaliene. Galminieki ik dienas rūpējās par to, lai viņas zeme neizžūtu, lai viņai būtu visādas garšīgas lietas, ko galdā likt, lai būtu arī spēles un izklaides. Vārdu sakot – viņi rūpējās, lai, kā tautā saka, viss notiktu! Bet karaliene nevarēja tikt gudra, kāpēc par spīti visai šai notikšanai viņai viss rādās tumšās krāsās, visi viņas pavalstnieki staigā nodurtām galvām un uzdzied tikai tad, ja viņa pavēl dziedāt, dejo tikai tad, ja viņa pavēl dejot.

Karaliene domāja, ka viņas galminieki un tekalētāji, kā arī citi pavalstnieki vienkārši nespēj novērtēt to, cik milzīgs gods ir dzīvot šai zemē; ka viņi, kā ticīgie nereti izsakās, ir nepateicīgi. Tāpēc viņa jo bieži staigāja apkārt pa savu karaļvalsti un tik pavēlēja visiem gan dziedāt, gan dejot. Kādā brīdī karaliene atskārta, ka no viņas zemes bija emigrējuši gandrīz visi pavalstnieki, ieskaitot galminiekus. Tad viņai bija beidzot jāatzīst, ka varbūt problēma tomēr ir viņa pašā, nevis citos. Ka varbūt būt par karalieni nemaz nebija tik laba doma.

Pasakas autors: Elvis Z.

PASAKA PAR RISKIEM, KAS ATMAKSĀJAS

Reiz lego pilsētiņā norisinājās pavisam trakas lietas – bija atnācis trakais Vīruss, kas izkausēja visus, kas tam pieskārās, tāpēc lego kafejnīcai klājās pavisam švaki. Lego meitenēm Santai un Kristīnei bija tikko beidzies pārbaudes laiks, tāpēc vadība pateica, ka abām būs jākārto maizīšu salikšanas eksāmens – tā, kura saliks maizītes vislabāk, varēs tupināt darbu kafejnīcā.

Abas lego meitenes cītīgi mācījās teoriju un mācījās taisīt maizītes. Izšķirošajā dienā veiksme bija Santas pusē. Viņa bija priecīga par iegūto darbu. Bet nu sākās citas problēmas. Santai deva maz darba stundas, tāpēc sanāca tā, ka viņa vairāk gulēja mājās nekā strādāja, bet naudiņu saņēma tikai par nostrādātajām stundām. Santa saprata, ka šis galīgi nav forši. Viņa nostājās aci pret aci ar savu priekšnieku un teica, ka ir labākā no visiem – ka ir pelnījusi vairāk darba stundas. Priekšnieks deva Santai iespēju, un tas bija labākais viņa lēmums. Par spīti visiem ierobežojumiem, lego cilvēciņi bija gatavi stāvēt pie kafejnīcas garā rindā tikai Santas lieliskā humora un apkalpošanas dēļ.

Morāle? Ir jāpacīnās par sevi!

Pasakas autors: Zane

KĀ PIRĀTS SAVU LAIMI MEKLĒJA

Pirātam ļoti patika ceļot un satikt aizvien jaunus cilvēkus. Atšķirībā no amata brāļiem, viņš ar cilvēkiem tikai runāja, nevis aplaupīja. Pēc neilgas ceļošanas apkārt, pirāts nolēma, ka vajag drusku nostabilizēties, tāpēc pieteicās darbā prestižā uzņēmumā. It kā pat savā profesijā. Taču šajā darbā viņš jutās kā īstā pirātu cietumā – viss bija tik ļoti jādara pēc standartiem, nolikumiem, pavēlēm, ka darbs nogalināja pirāta radošo garu.

Pirāts prātoja, ka dzīvē ir tik daudz darījis un pieredzējis, pat skolu ar izcilību pabeidzis, taču joprojām jūtas kā muļķis. Un tad viņš noteica: – Viss man pietiek!

Pirāts pameta darbu un pievienojās pirmajam ceļā sastaptajam pirātu kuģim, kas aizveda viņu tālu prom. Taču uz šī kuģa pirāts ilgi neuzkavējās. Drīz vien viņš tika uz pavisam moderna un lepna kruīza laineris, kas vadāja lepnus viesus. Šeit miermīlīgais pirāts jutās perfekti! Viņš daudz ceļoja, satika interesantus cilvēkus un ik pa laikam arī devās kādā neatkarīgā ekspedīcijā, tā teikt, – asāku izjūtu medībās. Šaubu nav – šis laineris bija pirāta īstā vieta!

Pasakas autors: Sintija S.

PASAKA PAR MŪŽĪGO UGUNI

Kalnos naktī ir tumšs. Kalnu iedzīvotājiem kaut kas jāredz, tāpēc viņi dedzina lāpas. Kamēr pa dienu jāvāc ķērpji lāpu iekuram, tikmēr pa nakti jātur lāpas iedegtas. Nakts darbs ir rūgti grūts, dienas darbs ir atbildīgs. Lai ļaudis nesavārgtu, lāpnešiem ļauj laiku pa laikam pa dienu pačučēt, bet ķērpjvāčiem – pa nakti paballēties.

Reiz kalnu iedzīvotāju valdnieks ievēroja, ka viens no viņa lāpnešiem nav čučējis jau mēnesi. Valdnieks zināja, ka šis lāpnesis ir viens no labākajiem lāpnešiem, kāds jebkad dzīvojis, un jau kādu laiku valdniekam bija licies, ka viņam laiks pāriet no grūtuma atbildībā, proti – jākļūst par ķērpjvāci. Bet kalnu valdnieks bija gudrs, viņš zināja, ka šis dižais viņa padevīgais kalps arī ķērpjvākšanā būs tāds pats – pašaizliedzīgs. Tāpēc valdnieks viņu pie atbildīgā darba pielaida ar noteikumu – pirms uzsākt jauno, kārtīgi jāizčučas!

Pasakas autors: Elvis Z.

AMBICIOZAIS PRINCIS

Reiz kādai karaļvalstij pievienojās īstākais princis baltā zirgā. Kā viņš pats teica – esot izcīnījies pa daudzām karaļvalstīm un ir īsts pārdošanas meistars. Karaļvalsts iedzīvotāji bija sajūsmināti, ka viņiem pievienojies šāds varonis, tāpēc viņam sāka uzticēt dažādus svarīgus karaļvalsts uzdevumus cerībā, ka nu klienti stāsies rindā un karaļvalstij sāksies zelta laiki. Tomēr prinča darba rezultāti nepavisam nebija spīdoši. Viņš mēnesi pēc mēneša nesasniedza izvirzītos mērķus, allaž aizbildinoties ar kādām mistiskām problēmām. Beigās princis izdomāja, ka viņš vēlās būt karalis.

To padzirdējis, vecais karalis izsauca pie sevis princi un teica: – Kā tu vari vadīt komandu un palīdzēt tai sasniegt mērķus, ja pats tikai runā un nevari sasniegt savējo?

Tā nu princis baltajā zirgā izdomāja meklēt kādu citu muļķu zemi.

Pasakas autors: Jānis R.

PASAKA PAR TUKŠIEM SOLĪJUMIEM UN DROSMĪGIEM LĒMUMIEM

Kad ļaunais Kovids atņēma pasaulei organizētos pasākumus, kādas saimniecības naudas lāde kļuva arvien tukšāka un tukšāka. Tās strādnieki palika pavisam domīgi, taču saimnieki tikai solīja zelta kalnus dimanta jūras krastos. Tomēr visu šo labumu vietā strādnieki saņēma vien putekļus – drīz vien viņus vienu pēc otra sāka atlaist.

Nu saimniecībai sākās grūti laiki, jo tā vairs nespēja sniegt savus pakalpojumus. Saprotot pārmaiņu vējus, kāda tā darbiniece nolēma pielāgoties jaunajiem apstākļiem un iemācīties jaunas lietas. Pavisam drīz viņa bija atradusi jaunu  arodu un jaunu saimniecību, kurai šis laiks pat veiksmīgs iznācis. Ne velti mēdz sacīt – pastāvēs, kas mainīsies!

Pasakas autors: Erīna R.

LIELO RŪĶU NEDIENAS

Reiz rūķīšu komanda cēla jaunu, modernu servisu. Rūķīšiem patika iemalkot sīvo. Lai šefs neatklātu šo viņu paradumu, lielie rūķi sūtīja uz jumta mazo rūķēnu Timu. Viņa uzdevums, ieraugot šefu, bija uzsist trīs reizes pa jumta kori. Taču šefs juta, ka kaut kas nav riktīgi, jo katru reizi, kad kaut kas oda pēc sīvā, mazais Tims sēdēja uz jumta. Tā nu viņš izdomāja atbraukt uz servisu ar citu mašīnu un klusām pielavīties objektam. Un, šeku-reku, pieķēra lielos rūķus nedarbos. Viņiem neatlika nekas cits, kā doties citos darba meklējumos, bet mazais rūķis Tims saņēma savu ilgi gaidīto atalgojumu par cītīgu darbu uz jumta.

Pasakas autors: Vilnis

KĀ PRIEKŠNIECE VELNĒNUS PĀRAUDZINĀJA

Kādai priekšniece reiz dabūja pavisam jaunu komandu, kas savā starpā nevarēja sastrādāties – darbinieki bija rupji viens pret otru, nemitīgi centās ieriebt viens otram. Nu kā tādi mazi velnēni! Tad viņa uzzināja no viena gudra burvja, ka komanda esot jāaizsūta uz mežu un jāatstāj lietū, tad tā ātri vien kļūstot vienota. Priekšniece tā arī izdarīja. Izdzīvošanas instinkts lika visiem sadarboties, lai glābtu savas ādas, bet kopīgi pārvarētie šķēršļi radīja emocijas, kas vieno. Citiem vārdiem sakot – aktivitātes ārpus darba ofisa var tiešām uzlabot darbu ofisā!

Pasakas autors: Šarlote

Publicēšanas datums

28.06.2021

Tēma

Darba vide Labsajūta