InCSR

8.marts jeb Starptautiskā sieviešu diena tradicionāli ir laiks, kad daudzviet pasaulē pastiprināta uzmanība tiek pievērsta dzimumu līdztiesības jautājumiem. Un šajā gadījumā runa nav tikai par sievišķības vai sieviešu solidaritātes svinēšanu. Piemēram, Latvijas biznesa vidē un sabiedrībā kopumā dzimumu līdztiesība tiek vērtēta neviennozīmīgi.

Dace Helmane, Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja

“Kantar” dati liecina, ka kopējā situācija dzimumu līdztiesības jomā Latvijā nav iedvesmojoša – ar diskrimināciju uz dzimuma pamata darba tirgū pēdējā gada laikā saskāries 21% sieviešu. Arī mūsu sniegums Eiropas Dzimumu līdztiesības indeksā, kurā tiek vērtēti ļoti dažādi parametri, tostarp abu dzimumu pārstāvju iespējas darba tirgū, joprojām ir zem Eiropas vidējā līmeņa. Neraugoties uz to, daudzi uzskata, ka dzimumu nevienlīdzība ir mīts – sievietes un vīrieši var brīvi strādāt jebkurā jomā, jebkurā amatā, saņemot par to vienlīdzīgu atalgojumu. Interesanti, ka tā domā arī pašas sievietes. Īpaši sievietes-vadītājas. Un tas nav tāpēc, ka viņām diskriminācija ir pieņemama.

Problēma – zināšanu un izpratnes trūkums

Manuprāt, mūsu lielākais izaicinājums, ko, visticamāk, tik drīz atrisināt neizdosies nedz ar Latvijas likumdošanu, nedz arī dažādām starptautiskajām konvencijām – ar dzimumu diskrimināciju saistītās situācijas, piemēram, sieviešu nevienlīdzīgās iespējas saņemt noteiktus pakalpojumus vai līdzvērtīgu atalgojumu par vienādas nozīmes darbu, nereti tiek uztvertas kā “norma”. Gan sievietes, gan arī vīrieši bieži neatpazīst dzimumu lomu stereotipus un situācijas, uz kurām ir attiecināms termins “diskriminācija uz dzimuma pamata”.

Ja viduslaikos šī situācija nebūtu nekas ārkārtējs, 21.gadsimtā tā nav pieļaujama, jo neveicina toleranci un dažādības pieņemšanu, kā arī dažādu sabiedrības grupu kvalitatīvu mijiedarbību, kas ir būtisks jebkuras organizācijas, sabiedrības un arī valsts kopējās attīstības priekšnosacījums. Tāpēc nepieciešama skaidra un tūlītēja rīcība visos līmeņos, tostarp politikas veidotāju pusē.

Mērķis – cilvēks, nevis dzimums

Saskaņā ar Pasaules ekonomikas foruma ekspertu jaunākajiem aprēķiniem dzimumu līdztiesību pasaulē izdosies panākt nu jau nevis pēc 100, bet gan 132 gadiem. Diemžēl, bet globālās pandēmijas sekas ir jūtamas arī šajā jomā. Cik reāli ir sasniegt šo mērķi nedaudz vairāk kā gadsimta laikā, ir diskutabls jautājums (piemēram, ANO aprēķini liecina, ka pilnīgu dzimumu līdztiesību varētu izdoties sasniegt ne ātrāk kā pēc 300 gadiem). Taču, ja mums tas patiešām izdosies, ļoti negribētos, ka Latvija paliek starp pēdējām valstīm, kurās panāktas absolūta dzimumu līdztiesība.

Esmu pārliecināta, ka kopējā situācija dzimumu līdztiesības jomā Latvijā būtiski uzlabotos, ja mēs visi, bet īpaši darba devēji, spētu uzvilkt tā dēvētās dzimumu sensitīvās “brilles” un iemācītos saskatīt jebkurā cilvēkā primāri personību, nevis sievieti vai vīrieti. Ir uzņēmumi un iestādes, kas to jau vairāk vai mazāk veiksmīgi dara. Kas ir būtiski – šādas rīcības pamatā nav motivācija sekot “modei” jeb aktuālajām tirgus tendencēm, pildīt investoru, sadarbības partneru vai noteiktu regulējumu prasības u.tml.

Vērtējot ikgadējā novērtējuma Ilgtspējas indekss dalībnieku sniegumu, ir redzams, ka ar dzimumu līdztiesību saistītie jautājumi aizvien biežāk nonāk dažādu organizāciju dienas kārtībā, jo tās apzinās, ka dzimumu līdztiesība ir pašu interesēs. Garantēta ekonomiskā izaugsme vien ir arguments, kuru ignorēt ir pārdroši. Kā man nesen sarunā norādīja kāda būvniecības uzņēmuma valdes pārstāvis: “Sieviešu pārstāvniecība valdē ir būtiska, lai mēs būtu veiksmīgāki!”

Risinājums – sabiedriskās domas maiņa

Šaubu nav – lai veicinātu dzimumu līdztiesību, šobrīd ir būtiski koncentrēties uz mehānismiem, kas palīdzētu lauzt sabiedrībā valdošos dzimtes stereotipus. Kā to izdarīt efektīvāk?

Pirmkārt, ir ļoti būtiski pārdomāt vēstījumus, ko sabiedrībai nodod cilvēki, kuri spēj ietekmēt sabiedrisko domu, jo viņos ieklausās. Piemēram, politiķi, influenceri un dažādu mediju pārstāvji. Šeit prātā nāk kāda bijusī ministre, kura reiz norādīja, ka ir gatava strādāt bez atlīdzības, jo… viņa ir sieviete.

Jā, Latvijā sievietēm ir raksturīgi strādāt neapmaksātu darbu. Arī virsstundas. Taču tas, ka mums ir šāda prakse, nenozīmē, ka tā ir norma!

Otrkārt, mēs nevaram paļauties, ka jaunieši – nākotnes darba ņēmēji un darba devēji – būtiski uzlabos situāciju dzimumu līdztiesības jomā Latvijā, jo viņiem ir cita vērtību sistēma, tāpēc viņi domā un rīkojas atšķirīgi.

Jā, jaunieši kopumā ir atvērtāki dažādībai. Tomēr ir jāņem vērā, kādā informācijas telpā viņi dzīvo, kādu informāciju iegūst ģimenē un skolā. Citiem vārdiem sakot – arī ar jauniešiem ir jāstrādā, lai mazinātu dažādus stereotipus un aizspriedumus.

Treškārt, mēs nevaram ignorēt faktu, ka vīrieši ir drosmīgāki – viņi ne vien biežāk pretendē uz vadošiem amatiem, bet arī novērtē savu darbu augstāk nekā sievietes. Tā ir mūsdienu realitāte, kas ar steigu jāmaina!

Jā, mums ir jāiedrošina sievietes uzdrīkstēties vairāk. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka panākt būtiskas pārmaiņas nebūs iespējams, kamēr viņas līdztekus tiešo darba pienākumu izpildei turpinās vienas uzņemties rūpes ne vien par mājas soli, bet arī bērnu un pieaugušu tuvinieku aprūpi. Kas ir būtiski – šo situāciju veicina ne tikai dzimumu lomu stereotipi ģimenēs un sabiedrībā kopumā. Tikpat nozīmīga loma ir dažādu sociālo pakalpojumu pieejamībai.

Rezumējot iepriekš minēto, vēlos uzsvērt, ka dzimumu līdztiesība nav tikai stāsts par to, kā darba devēji vērtē savus darbiniekus. Tas ir stāsts par vienlīdzību daudz plašākā mērogā – par līdzvērtīgām iespējām ne vien profesionālajā dzīvē, bet arī ģimenē un sabiedriskajās aktivitātēs.