InCSR

Gan sabiedrības spiediena rezultātā, gan palielinoties Eiropas Savienības prasībām, uzņēmumi ir spiesti pievērst aizvien vairāk uzmanības vides jautājumiem un ieviest korporatīvās atbildības principus. Taču šīs prasības nereti tiek izmantotas mārketinga mērķiem, lai padarītu organizāciju labāku nekā tā ir patiesībā, tā radot virkni “zaļo” mītu, kas veicina zaļmaldināšanas praksi. Ekspertu vērtējumā šādas uzņēmumu rīcības pamatā ir pārāk liels fokuss uz peļņu, nefinanšu mērķu vides jomā nesaistīšana ar organizācijas pamatdarbību un neviennozīmīgs tiesiskais regulējums.

Vide mūsdienās ir viens no nozīmīgākajiem ilgtspējas aspektiem, jo ar klimata pārmaiņu radītajām sekām sastopamies ik uz soļa. Tādēļ uzņēmumi, kuriem rūp, kā to rīcību uztvers patērētāji, konkurenti, partneri, valsts institūciju pārstāvji u.tml., aizvien vairāk domā, kā publiskajā telpā izcelt savu pozitīvo rīcību ne vien nodarbinātības un tirgus attiecību, bet arī vides jomā. Un īpaši aktīvi par šo jautājumu domā uzņēmumi, kuri vēlas piesaistīt ārvalstu investorus. Iemesls? Mūsdienās uzņēmuma lielāko vērtību veido nevis finanšu, bet gan nefinanšu rādītāji, bet vides politika mūsdienu sarežģītajos apstākļos ir viens no to vērtīgākajiem aktīviem.

Ir izstrādāta arī virkne regulējumu, labās prakses standartu, tirgus sertifikācijas sistēmu, kuru mērķis ir mudināt dažādas organizācijas vairāk domāt par ilgstpējīgu, videi draudzīgu iniciatīvu īstenošanu. No vienas puses tas ir pozitīvi, jo teju visi šie dokumenti satur noteiktas vadlīnijas, kas uzņēmumu ceļu uz “zaļāku”, ilgtspējīgāku biznesa pārvaldību būtiski atvieglo. No otras puses, regulējumi strauji mainās un uzņēmumi ne vienmēr spēj izsekot šīm pārmaiņām. Vieni – zināšanu vai finanšu trūkuma dēļ, citi – īpašnieku attieksmes, iekšējās kultūras u.c. iemeslu dēļ. Rezultāts – uzņēmumu nostāja attiecībā uz vides jautājumiem jeb t.s. “vārdi” sāk “skriet” pa priekšu darbiem, radot auglīgu augsni zaļmaldināšanai.

Kopumā tiek izdalīti divi zaļmaldināšanas veidi. Pirmajā gadījumā uzņēmums maldina par savu patieso motivāciju īstenot tās vai citas videi draudzīgas iniciatīvas. Savukārt otrajā gadījumā klienti, partneri un pat darbinieki tiek maldināti par darbiem jeb rīcību, kuras patiesībā nav. Tā teikt – solīts makā nekrīt. Līdzšinējā pieredze liecina, ka praksē biežāk izplatīts ir pirmais variants, jo tajā maldināšanas faktu atklāt ir grūtāk.

Latvijā mērķus vides jomā pēdējos gados aizvien biežāk izvirza lielie uzņēmumi, bet īpaši – dažādas starptautiskas kompānijas. Tomēr, kā norāda eksperti, vides mērķi nav tikai lielo uzņēmumu vai noteiktu nozaru (piemēram, ražošanas) uzņēmumu atbildība. Tie ir jebkuras organizācijas atbildība. Jo mainās gan ekonomika, gan sabiedrības vērtību sistēma. Tāpēc ir būtiski ņemt vērā, ka, ja šobrīd ar vides aizsardzību saistītie jautājumi ir kvalificējami vairāk kā “modes lieta”, jau tuvākajā nākotnē tā būs nepieciešamība.

Vienlaikus eksperti vērš uzmanību, ka uzņēmumu atbildība vides jomā neparobežojas tikai ar koku stādīšanu un dalību Lielajā talkā. Lai gan koki ir jāstāda un atkritumi ir jāvāc, izvirzot nefinanšu mērķus vides jomā, uzņēmumiem būtu vairāk jādomā par to, cik lielā mērā šie mērķi ir saistīti ar to pamatdarbību. Proti, šiem mērķiem ir jābūt vērstiem uz uzņēmuma vērtības palielināšanu ilgtermiņā. Šeit lieti var noderēt produktu un pakalpojumu dzīves cikla analīze.

Plašāk – pievienotajā Pasaules dabas fonda organizētās ekspertu diskusijas, kas norisinājās sarunu festivāla LAMPA 2021 ietvaros, video ierakstā.

Sarunā piedalījās: Pasaules Dabas Fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis Jānis Lielpēteris, komunikācijas aģentūras “A.W. Olsen & Partners” partnere Olga Kazaka un Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Pēteris Vilks. To moderēja Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja Dace Helmane.