InCSR

Vēl nesenā pagātnē vārdu savienojums “klimata krīze” bija viens no karstajiem tematiem starptautiskajos medijos un globālo līderu dienaskārtībās. Gan vietējie, gan starptautiskā tirgus spēlētāji arvien biežāk izstrādāja, prezentēja un centās arī ieviest dzīvē savas ilgtspējas stratēģijas, lai pierādītu, ka viņi ar savu rīcību cenšas reaģēt uz klimata krīzi un ir gatavi ražot un strādāt ilgtspējīgāk. Taču šobrīd arvien skaidrāk redzam, ka starp vārdiem “pandēmija” un “klimata krīze” veidojas sadursme, kā rezultātā labi iecerētās un pat iesāktās ilgtspējas stratēģijas nonākušas karantīnā. Turklāt nevis uz divu nedēļu termiņu, bet, visticamāk, uz krietni ilgāku periodu, kamēr ekonomikas sāks atgūties no piedzīvotā vīrusa šoka un pašam vīrusam pretī varēs likt vakcīnu vai zāles. Tāpēc joprojām aktuāls ir jautājums – cik paliekošas būs šīs izmaiņas un ar kādu ekonomikas modeli pasaule pamodīsies pēc COVID-19 ieviestās karantīnas?

Māris Simanovičs, “Eco Baltia grupas” valdes priekšsēdētājs

Ja palūkojamies kaut tikai uz Latvijas tirgu saistībā ar ieviestajām drošības prasībām Covid-19 slimības ierobežošanai, redzam, ka plastmasas iepakojumu un dažāda veida izstrādājumu patēriņš ir būtiski audzis. Ja iepriekš bijām uzņēmuši skaidru ceļu uz iepakojuma mazināšanu, pārstrādājama iepakojuma izmantošanu un beziepakojuma risinājumiem, šobrīd savu renesansi atkal piedzīvo plastmasas maisiņi un vienreizlietojamie trauki, kuri tiek ražoti no pirmreizējām izejvielām ar ierobežotām pārstrādes iespējām pēc tam, kad tie ir izlietoti. Šajā pandēmijas periodā nevienu vairs nepārsteigs, ka katra bulciņa ir savā plastmasas plēvītē, bet vienreizlietojamās kafijas krūzītes pirms izsniegšanas klientam tiek pat sapakotas vēl plastmasas maisiņos. Protams, šie pasākumi tiek veikti tikai tāpēc, lai pasargātu cilvēkus, jo šobrīd informācija par to, cik ilgi koronavīruss spēj izdzīvot uz dažādām virsām ir visai pretrunīga. Taču arī tad, ja esam spiesti izmantot daudz vairāk iepakojuma nekā mums gribētos, joprojām ir lietas, ko ikviens iepakotājs, ražotājs vai patērētājs var darīt.

Pirmkārt, ražotājiem priekšroka ir jādod tādam produktu iepakojumam, kuru varēs pārstrādāt. Tas nozīmē, ka pēc tam, kad produkts ir izpakots un sašķirots, iepakojumu varēs pārstrādāt. Ja uzņēmumam ir nepieciešams atbalsts un papildu kompetence iepakojuma izvēlē, tad droši var izmantot Latvijas Zaļā punkta sadarbībā ar Latvijas Iepakojuma asociāciju un Latvijas Lauksaimniecības universitāti piedāvāto iepakojuma sertifikāciju “Zaļi pakots”, kura laikā var pārliecināties, ka iepakojums tiešām ir pārstrādājams un saņemt ieteikumus videi draudzīgāka iepakojuma izvēlē.

Otrkārt, lai arī šobrīd naftas cenu krituma ietekmē iepakojuma un arī dažādu citu plastmasas izstrādājumu ražošanai pirmreizējās izejvielas ir krietni lētākas, tomēr ražotājiem joprojām būtu fokuss jāliek uz jau pārstrādāto izejvielu izmantošanu. “Eco Baltia grupas” rūpnīcas, kas pārstrādā dažādus plastmasas iepakojumus jaunās izejvielās, šobrīd ļoti tieši sāk just sekas tam, ka iepakojumu ražotāji pandēmijas ietekmē nolēmuši iet vieglāko ceļu un prioritāri izvēlas pirmreizējās izejvielas. Mūsu rūpnīcas “PET Baltija” un “Nordic Plast” ir lieli eksportētāji un darba devēji gan Jelgavā, gan Olainē, taču eksporta tirgos arvien skaidrāk iezīmējas, ka pieprasījums pēc pārstrādātajām izejvielām ir nokrities. Tāpēc gan Eiropas Savienības, gan nacionālā līmenī būs jādomā, kā saglabāt fokusu uz aprites ekonomiku un ilgtspējīgāku resursu patēriņu, lai kopā ar vīrusu neuzveicam arī eksportspējīgus ražotājus un vienu no perspektīvākajām nākotnes industrijām, kas pēc tam būs jāceļ no jauna ar vēl milzīgākiem ieguldījumiem.

Treškārt, patērētājiem un ikvienam pircējam veikalā vai jebkurā citā tirdzniecības vietā priekšroka jādod produktiem, uz kuriem ir norāde, ka tie kaut vai daļēji ražoti no pārstrādātām izejvielām vai ir pārstrādājami. Joprojām varam uz veikalu doties ar saviem maisiņiem, plānot savus pirkumus, nelikt katru produktu vairākkārtīgos plastmasas slāņos un galu galā atbalstīt vietējos ražotājus, izvēloties pašmāju ražotāju preci, īpaši, ja tā ir iepakota videi draudzīgi un bez čaukstošiem un spīdošiem materiāliem, kuri dienas beigās nonāks poligonā.

Ceturtkārt, gan Latvijā, gan arī eksporta tirgos jūtams tas, ka iedzīvotāji un uzņēmumi vīrusa trakumā ir aizmirsuši par atkritumu šķirošanu. Arvien lielākos apjomus šķiroto atkritumu konteineros nonāk sadzīves atkritumi, sašķiroto atkritumu apjoms ir mazāks un tirgos sāk pietrūkt kvalitatīvs materiāls, ko varētu pārstrādāt jaunās izejvielās. Ko darīt? Atbilde ir pavisam vienkārša – sākt vai turpināt rūpīgi šķirot atkritumus un izmantot to infrastruktūru, kas ir pieejama pašvaldībās. “Eco Baltia grupas” uzņēmumi arī šajā laikā iedzīvotājiem nodrošinājuši iespēju šķirot gan konteineros, gan šķirošanas laukumos un pat organizē bezkontakta savākšanu, piemēram, elektroiekārtām. Tāpēc iedzīvotājiem un uzņēmumiem vienkārši ir jāizmanto šīs iespējas un jāatgriežas pie rūpīgas atkritumu šķirošanas. Pat tad, ja liekas, ka šobrīd ir pilnīgi citas prioritātes, jāatceras, ka lielākā daļa no mūsu radītājiem atkritumiem dabā nesadalās un katrs nešķiroto atkritumu kilograms tā arī paliks poligona kalnā.

Piektkārt, laikā, kad valdības iepludina budžeta līdzekļus dažādu nozaru atbalstam ar mērķi stimulēt ekonomiku, jāparedz, ka šis atbalsts veicina arī aprites ekonomikas principu īstenošanu. Piemēram, ja atvēlām 75 miljonus EUR ceļu būves projektiem, tad obligāti iepirkumā jānosaka kritērijs, ka tiks izmantotas otrreizējās izejvielas, piemēram, ceļmalu labiekārtošanā komposts no bio atkritumiem, vai asfalt bitumena maisījumos tiks iestrādātas pārstrādātu riepu gumijas granulas, ko citur pasaulē jau praktizē ar ļoti labiem rezultātiem.  Ja valsts iepērk dezinfekcijas līdzekļus, tad obligātam kritērijam jābūt, ka tie ir pārstrādājamās vai atkāroti uzpildāmās pudelēs.

Sestkārt, ilgtspējīga valsts politika krīzes pārvarēšanai nozīmētu arī to, ka atbalsts uzņēmumiem, kuri cietuši krīzē, tiek turpināts vēl vismaz līdz gada beigām. Piemēram, atkritumu pārstrādes nozarē pandēmijas reālās sekas arvien vairāk sajūtam tikai tagad, jo eksporta partneri neveic jaunus pasūtījumus. Lielu daļu pieprasījuma pēc otrreizējām plastmasas izejvielām veidoja tieši autorūpniecība, kas visā Eiropā uz pāris mēnešiem bija teju pilnībā apturēta. Turklāt prognozējams, ka atgūšanās arī eksporta tirgos notiks pakāpeniski. Tā ir būtiska atšķirība no iepriekšējās krīzes, kad tieši darbs eksporta tirgos palīdzēja Latvijai tikt cauri krīzei un visa krīzes izejas stratēģija pamatā bija balstīta eksporta veicināšanā. Šoreiz arī eksporta tirgos ir bezprecedenta situācija, kas rada izaicinājumus eksportētājiem no dažādām nozarēm.

Pat, ja Covid-19 ietekmē planēta varēja ieelpot nedaudz svaigāka gaisa elpu un “klimata krīzei” bija šķietama pauze, skaidrs, ka līdz ar ekonomiskās aktivitātes pieaugumu, lidojumu atsākšanos, tūristu plūsmām un rūpnīcu darbības atjaunošanu, “klimata krīze” tepat vien paliks un ilgtspējas stratēģijas būs pat nozīmīgākas nekā līdz šim. Turklāt ilgtspēja aptver daudz plašāku darba lauku nekā tikai ietekmi uz vidi. Arī šajā krīzes situācijā Latvijā varam ļoti labi pārliecināties, cik nozīmīga loma bijusi arī uzņēmumu atbildībai pret saviem darbiniekiem un kopienām – gan caur godprātīgu nodokļu maksāšanu, lai darbinieki uzņēmuma krīzes brīdī būtu pasargāti un saņemtu atbalstu, gan caur atbildīgu rīcību, ieviešot drošības pasākumus darba vietās, kas maksimāli pasargātu strādājošos no savstarpējās inficēšanās riska. Latvijai šis laiks ir jāizmanto, lai pārorientētos uz aprites ekonomikas modeli un izmantotu to vērtības celšanai visās nozarēs un jomās.