InCSR

Lai gan dažādu pētījumu dati liecina, ka Latvijā diskriminācijai ir pakļauti abu dzimumu pārstāvji, sievietes atšķirīgu attieksmi tieši dzimuma dēļ piedzīvo daudz biežāk. Dažādības ekspertes, Latvijas Universitātes asociētās profesores, vadošās pētnieces un Komunikācijas studiju nodaļas vadītājas Maritas Zitmanes vērtējumā šīs situācijas galvenais cēlonis ir sabiedrībā valdošie stereotipi, tostarp sievietes seksualizācija.

Kas ir dzimumu diskriminācija?

Dzimumu diskriminācija ir, kad pret personu tās dzimuma dēļ izturas citādi nekā pret cita dzimuma pārstāvjiem līdzīgā situācijā. Atšķirīga attieksme pieļaujama vienīgi tādos gadījumos, ja tam ir pamatots un objektīvs attaisnojums, taču lielākoties tas nav tā, un diskriminācija ir saistīta ar pastāvošiem stereotipiem. Stereotipi ir noturīgi un neobjektīvi priekšstati, kuru pamatā ir aizspriedumi nevis fakti – tie nostiprinās cilvēka apziņā un pretojas pārmaiņām, kas balstītas uz faktiem un pierāda pretējo. Tāpēc no stereotipiem un aizspriedumiem līdz diskriminācijai ir tikai viens solis.

Latvija līdztiesības jomā pēdējos gados piedzīvo kā kāpumus, tā arī kritumus. Piemēram, 2019.gada SKDS veiktajā iedzīvotāju aptaujā secināts, ka ar diskrimināciju dzimuma dēļ saskaras katrs piektais valsts iedzīvotājs. To apstiprina arī Eirobarometra 2019.gada pētījums par diskrimināciju Eiropas Savienībā, no kura izriet, ka 20% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka dzimumu diskriminācija valstī ir izplatīta. Salīdzināšanai var minēt, ka Eiropas Savienības iedzīvotāji kopumā diskriminācijas izplatību vērtē daudz kritiskāk – 35% uzskata, ka reģionā ir izplatīta diskriminācija dzimuma dēļ. Tas ļauj secināt, ka joprojām ir aktuālas situācijas, kas iezīmē tiešu vai arī neapzinātu diskrimināciju dzimuma dēļ.

Sabiedrībā pastāvošie uzskati par to, kādas vērtības un īpašības ir labas vai sliktas, pieņemamas vai izskaužamas, veidojas, balstoties uz priekšstatiem jeb stereotipiem. Savukārt šie stereotipi veidojas, mantojot uzskatus no iepriekšējām paaudzēm, kas attīstās, cilvēkam pieaugot.

Piemēram, sieviete, kura gatavo ēst, mazgā veļu, rūpējas par bērniem, vienmēr ir tērpusies kleitā un augstpapēžu kurpēs un pēc pirmā sauciena gatava mīlēties, ir stereotipizēts tēls, kas veidojies cilvēku apziņā un tiek uzskatīts par izcilas sievas piemēru. Pie kam, tas ir sievieti diskriminējošs stereotips, jo atņem viņai pārvaldību pār notiekošo un iespēju pašai pieņemt lēmumus: gatavot vakariņas pašai vai iet uz restorānu, mazgāt veļu vai nest to uz ķīmisko tīrītavu, audzināt bērnu vai nedzemdēt vispār, vilkt kleitu un kurpes vai treniņbikses un botas un, visbeidzot, mīlēties ar kādu vai nē.

Jāpiebilst, ka liela loma šo priekšstatu veidošanā ir medijiem, jo tie ir gan sabiedrības spogulis, kas atspoguļo sabiedrības uzskatus, gan sabiedrības viedokļu formētāji, kas nosaka aktualitātes.

Kas ir seksualizācija?

Seksualizācija ir diskursīva vienošanās, kas ir pastāvējusi faktiski vienmēr. Tā izpaužas kā ķermeņa priekšmetiskošanu un objektivizēšanu, kā rezultātā šim ķermenim tiek atņemtas pārvaldīšanas spējas un tas kļūst par patēriņa objektu. Taču izpratne par to, kas ir seksualizācija un ko tā sevī ietver, mainās gan laika, gan arī kultūras, reliģijas un citu aspektu ietekmē. Rezultātā sabiedrībā ir izveidojies koncepts par to, kas ir uzskatāms par seksualizētu ķermeni un kas nē. Proti, vienā gadījumā sievietes ķermenis, piemēram, peldkostīmā, var būt ļoti seksualizēts, kamēr citā – pilnīgi nemaz. Iespējams, tieši tāpēc seksualizācija tiek speciāli konstruēta ar drēbēm vai to trūkumu, pozām, uzvedību, žestiem un pat sejas izteiksmi, kas tā vai citādi simulē seksuālu aktivitāti.

Kā norāda mediju pētniece Rozalinda Džīla norāda, seksualizētas sievietes reprezentācijas nav nekaitīgas – tās ir varas izpausmes veids, kas trivializē sievietes sasniegto skatījumu un norāda tām “savu vietu”. (Gill 2007, 117; Gill 2011, 64-65)

Ko nozīmē seksualitāte mārketingā?

Jo vairāk tiek runāts par dzimumu reprezentāciju medijos, jo vairāk ir redzamas izmaiņas. Taču seksualitāte joprojām ir viens no populārākajiem mārketinga rīkiem, kuru izmanto ar mērķi pievērst auditorijas uzmanību. Televīzijā, internetā, drukas medijos, vides risinājumos un citur ir redzami seksuāli izaicinoši attēli un teksti, kas jau ir pārtapuši par normu. Rezultātā kailuma un seksuāli pievilcīgu ķermeņu izmantošana reklāmās nodrošina ātru un pārliecinošu vēstījumu nodošanu, kas lielākoties saistīti ar vīrieša maskulinitāti (spēcīgs, gudrs un nodrošināts “alfa tēviņš”) un sievietes padevīgumu (atkailināta, glīta un lielākoties dumja būtne).

Rozalindas Džīlas vārdiem runājot, ir gluži vienalga, kas ir sieviete, kādu amatu viņa ieņem un kādi ir viņas sasniegumi, jo mediji attēlos sievieti vienā no diviem raksturīgākajiem veidiem – uzsverot viņas mājsaimnieces lomu vai viņas seksuālo pievilcību. (Gill 2007, 116)

Seksualizācijas izpausmēm ir pakļauts arī tā dēvētais viedokļu līderu mārketings, kas Latvijā ir salīdzinoši nesen radies fenomens. Proti, influenceri – gan sievietes, gan arī vīrieši – ar sociālo mediju palīdzību izrāda savu izskatu kā veiksmes faktoru, tā tikai pastiprinot sabiedrībā pastāvošos stereotipus par izskata un seksualitātes nozīmīgumu.

Dzīvojot seksualizētā vidē, kas tiek īpaši uzturēta ar mediju palīdzību, pastāv diezgan izplūdušas robežas un izpratne par privātumu un sava ķermeņa vērtību. Tāpēc bieži cilvēks, jo īpaši sieviete, pat neapzinās, ka tiek seksualizēts un pakļauts stereotipiem vai diskriminācijai uz dzimuma pamata.

Nav šaubu, ka pārmaiņām ir nepieciešams laiks. Tomēr, domājot par tām dzimumu līdztiesības jomā, ir būtiski ņemt vērā, ka katrs cilvēks pats ir atbildīgs par vidi sev apkārt. Tāpat tikai no atbilstošas rīcības ir atkarīgs tas, cik ātri un veiksmīgi tās vai citas pārmaiņas tiks īstenotas. Neraugoties uz to, ir jāatceras, ka jebkuram cilvēkam ir tiesības uz pastāvēšanu, kas ir brīva no diskriminācijas!

.

Šis viedokļa raksts izstrādāts Sabiedrības integrācijas fonda kampaņā “Tas nav par dzimumu!”, kas īstenota pasākumu kopuma “Izstāstīt saliedētību” ietvaros.