InCSR

Jaunākās tendences un pētījumi nepārprotami liecina, ka darbinieki arvien vairāk uztraucas par privātās un darba dzīves nošķiršanas jautājumiem. Arī darba devēji pievērš šai problemātikai pastiprinātu uzmanību, domājot par uzņēmumu un iestāžu ilgtspējīgu attīstību, kā arī personāla piesaistīšanu un noturēšanu. Tāpēc šajā rakstā apskatīsim vienu no galvenajiem izaicinājumiem šajā kontekstā – darbinieku tiesības atslēgties (right to disconnect), kas mūsdienu darba vidē ar dažādiem informācijas tehnoloģiju rīkiem, elastīgā darba laika modeļiem un attālināto darbu ir kļuvis īpaši aktuāli.

Toms Šulmanis, “COBALT” partneris un zvērināts advokāts, darba tiesību eksperts

2021.gada 21.janvārī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, ar kuru Eiropas Komisija tiek aicināta pieņemt tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu darbinieku tiesības atslēgties ārpus darba laika. Šī iniciatīva cita starpā ir balstīta uz Eurofund pētījumu, kura galvenie secinājumi ir šādi:

• Kopš COVID-19 pandēmijas sākuma attālinātā darba apjoms ir palielinājies par gandrīz 30%.
• Darbinieki, kuri regulāri strādā attālināti, vairāk nekā divas reizes biežāk pārsniedz maksimālo nedēļas darba laiku (48 stundas), salīdzinot ar darbiniekiem, kuri strādā darba devēja telpās.
• Gandrīz 30% no attālināti strādājošiem un mazāk nekā 5% no darba devēja telpās strādājošiem darbiniekiem strādā savā brīvajā laikā katru dienu vai vairākas dienas nedēļā.

Ņemot vērā šos datus, mēs pārskatāmā nākotnē varētu sagaidīt jaunu tiesisko regulējumu šajā jomā, kas skaidrāk definēs darba devēju pienākumus attiecībā uz darbinieku tiesībām atslēgties no darba. Ņemot vērā, ka šie jautājumi ir aktuāli šodien un tagad, turpmāk īsumā ieskicēšu dažas juridiskās nianses pašreizējā situācijā.

Jau šobrīd Darba likums skaidri nodala darba laiku no atpūtas laika. Teorētiski viss laiks, ko darbinieks pavada, strādājot ārpus normālā darba laika, būtu uzskatāms par virsstundu darbu. Tas attiektos gan uz darbu birojā, gan telefona zvaniem, WhatsApp ziņām, e-pastiem, utt. Tāpat jāņem vērā, ka Darba likums nepieļauj nodarbināt darbinieku atvaļinājuma laikā. Tomēr, kā mēs labi zinām, mūsdienu dinamiskajā komercdarbības vidē realitāte bieži vien ir cita – tikai retais darbinieks atvaļinājuma laikā var atļauties pilnībā neatbildēt uz telefona zvaniem vai nelasīt e-pastus. Arī steidzami zvani vai e-pasti pirms vai pēc normālā darba laika daudzās industrijās tiek uzskatīti par normu.

Bieži vien šajā situācijā nepalīdz arī ar labiem nodomiem ieviestās elastīgā darba laika sistēmas. Ja darbinieki, kuri strādā komandā, paši var izvēlēties savu darba laiku un plānot darba dienu, ļoti iespējamas ir situācijas, kad komandas biedru darba laiki nesakrīt. Līdz ar to, neizbēgami var rasties nepieciešamība sazināties ar kolēģiem arī ārpus darba laika.

Lai gan pagaidām nav dzirdēts par skaļām tiesu lietām, kur darba devējs būtu atbrīvojis no darba darbinieku, kurš ir strikti izmantojis savas tiesības atslēgties dienas beigās, brīvdienās vai atvaļinājuma laikā, pieļauju, ka jau tuvākajā laikā šādas lietas varētu parādīties, jo darbinieki savas tiesības sāk izmantot aizvien aktīvāk.

Diemžēl jāsaka, ka pašreizējā tiesiskajā regulējumā skaidra risinājuma šai problēmai nav. Rūpes par darbinieku fizisko un emocionālo labklājību un attiecīgi, ir pašu darba devēju ziņā. Tāpat viņu ziņā ir tas, kāda veida darba kultūra tiks realizēta praksē. Vēlos tikai vērst uzmanību uz Darba likuma noteikumu, ka darba devējs nedrīkst darbinieku sodīt vai radīt viņam nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka šis cilvēks pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības, piemēram, atsakās būt sasniedzams pēc darba laika beigām vai atvaļinājuma laikā.