InCSR

Cik dažādi ir cilvēki, tik dažādi ir arī viņu dzīves aicinājumi. Lai arī laiki, kad dzimumam bija izšķiroša nozīme cilvēku profesionālajā izaugsmē, ir pagātnē, sabiedrības attieksme pret cilvēkiem, kuri izvēlas apgūt viņu dzimumam šķietami nepiemērotas profesijas, joprojām nav viennozīmīga. Vieni tajā saskata pievienoto vērtību, citiem šāda lietu kārtība nav pieņemama. Bet, ko saka paši “drosminieki” – vai šī uzdrīkstēšanās atmaksājas?

IR JĀPROT PIELĀGOTIES

Lai gan Jānis Melngailis bērnībā sapņoja kļūt par ķirurgu, mācības 8 gadu garumā un tām sekojošā rezidentūra šķita nedaudz biedējoša perspektīva. Viņš deva priekšroku darbam ar cilvēkiem, ko var veikt bez skalpeļa rokā, tā nokļūstot profesijā, kas vīriešu vidū nav īpaši iecienīta. Jānis ir personāla vadītājs. Šobrīd viņš darbojas kompānijas “REM PRO” paspārnē.

>> Kas jūs pamudināja izvēlēties šādu profesiju?

>> Varētu teikt, ka šajā profesijā nonācu nejauši. Kaut kā sanāca tā, ka iecerēto medicīnas studiju vietā izvēlējos psiholoģiju. Pēc pamata profesijas esmu psiholoģijas skolotājs. Taču šajā profesijā neesmu strādājis, jo klasiskā psiholoģija un pedagoģija mani nesaista.

Man patīk strādāt ar cilvēkiem, tāpēc personāla vadības joma uzrunāja vairāk. Sāku kā personāla vadītāja asistents. Pēcāk ilgu laiku nostrādāju par personāla atlases speciālistu. Bet nu esmu personāla vadītājs. Tāda likumsakarīga “evolūcija” sanāk.

>> Vai dzimums jums sniedz kādas priekšrocības ikdienas darbā? Varbūt gluži pretēji – ir situācijas, kad tas ir traucējošs faktors?

>> Kopumā dzimums man ikdienas darbā vairāk palīdz nekā traucē. Pirmkārt, ar vīriešiem ir vieglāk atrast kopīgu valodu. Piemēram, strādājot apsardzes jomā, dzimumam, viennozīmīgi, bija ļoti nozīmīga loma, jo uzņēmumā bija salīdzinoši daudz vīriešu kārtas darbinieki, kuri kategoriski atteicās runāt ar manām kolēģēm – sievietēm.

Otrkārt, mēs esam pragmatiskāki un vērtējam situācijas, ņemot vērā faktus, kamēr sieviešu lēmumi biežāk ir balstīti emocijās. Tas gan nenozīmē, ka es kā personāla speciālists sievietes un vīriešus vērtēju atšķirīgi. Darbinieku atlasē izmantoju vienus kritērijus visiem. Es primāri vērtēju kandidātu profesionālās iemaņas.

Arī pats ar diskrimināciju saskāries neesmu. Lai gan jāatzīst, personāla vadības tēmai veltījos pasākumos dažkārt pārņem savādas sajūtas, jo 90% to apmeklētāju ir sievietes.

>> Kā, jūsuprāt, labāk risināt ar dzimumu diskrimināciju saistītas situācijas darba vietā?

>> Man laikam ir paveicies, jo uzņēmumos, kur esmu strādājis, diskriminējošas situācijas nav piedzīvotas – visi darbinieki ir bijuši savās īstajās vietās neatkarīgi no viņu nacionālās un dzimuma identitātes, vecuma u.tml. Tomēr uzskatu, ka būtiska loma dzimumu diskriminācijas ierobežošanā ir darbinieku izglītošanai, tostarp adaptācijas pasākumiem. Jo biznesa vidē nevar strādāt cilvēki, kuri kaut ko nespēj vai negrib pieņemt. Ir jābūt elastīgiem.

>> Vai piekrītat apgalvojumam, ka sievietes vadošiem amatiem piesakās retāk? Ar ko tas, jūsuprāt, ir saistīts?

>> Sievietes gan piesakās šiem amatiem, gan arī ieņem tos retāk. Iespējams, viņas baidās, nav pārliecinātas par sevi. Taču es teiktu, ka mēģināt vajag, jo pieredze rāda, ka daudzās jomās sievietes nereti ir spēcīgākas pa vīriešiem. Es pats pazīstu daudz šādu sieviešu-vadītāju. Bet varētu būt vairāk.

>> Vai ir tādas profesijas, kas, jūsuprāt, nav paredzētas sievietēm vai vīriešiem?

>> Uzskatu, ka gan sievietes, gan vīrieši var adaptēties jebkurai situācijai, tostarp – jebkurai profesijai. Taču ir darbi, kas saistīti ar ļoti lielu fizisko slodzi, piemēram, ogļu rakšana, vilciena vagonu izkraušana u.tml. Vīrieši pēc dabas ir fiziski spēcīgāki, tāpēc viņiem šie darbi noteikti ir piemēroti vairāk. Sievietēm es tomēr ieteiktu padomāt, vai viņām to tiešām vajag. Taču, ja viņas to vēlas – kāpēc ne?! Iespējams ir viss!

SVARĪGA IR ATTIEKSME

Līga Krūmiņa ir uzskatāms pierādījums tam, ka sabiedrībā valdošais priekšstats par to, ka sievietēm tehniski darbi nepadodas, jo viņām nav “tehniskās domāšanas”, ir maldīgs. Viņa ne vien ieguvusi inženierzinātņu maģistra grādu telekomunikācijās, bet arī vada ikdienā TELE2 Tehnisko departamentu – komandu, kurā dominē vīrieši.

>> Jūs studējāt telekomunikācijas. Kas pamudināja izvēlēties šādu profesiju?

>> Pēc maniem novērojumiem, cilvēkus var iedalīt divās grupās: vieni vairāk “lido virs zemes”, ir apveltīti ar ļoti radošām spējām; otri ir racionālāki – vairāk staigā stabili pa zemes virsu. Taču abu šo grupu pārstāvji ir ļoti zinoši un dod savu pienesumu sabiedrībai.

Es pati vairāk piederu pie tiem otrajiem – man patīk stabilitāte, izmērāmi lielumi, skaidri aprēķini. Domāju, šīs iemesla dēļ uzreiz pēc vidusskolas devos studēt uz Rīgas Tehnisko universitāti studēt telekomunikācijas. Tolaik šī nozare bija kaut kas īpašs – elitārs, pat nesasniedzams. Jo telekomunikācijas nodrošina cilvēkiem tik nepieciešamo ātras saziņas un uzziņas iespēju. Bet man gribējās būt daļai no tā! Piemēram, viena no manām kursa biedrenēm, atbildot uz jautājumu, kādēļ viņa studē telekomunikācijas, sacīja, ka vēlas strādāt par kasieri “Lattelekom”.

Izglītība telekomunikācijās man deva izpratni par dažādiem tehnoloģiskiem procesiem. Tomēr, lai vadītu lielu komandu un būtu daļa no vadības komandas, ir nepieciešamas arī citas zināšanas. Tādēļ esmu apguvusi arī biznesa administrāciju Rīgas Biznesa skolā.

>> Vai dzimums sniedz jums kādas priekšrocības ikdienas darbā? Varbūt gluži pretēji – ir situācijas, kad tas ir traucējošs faktors, piemēram, ir vairāk sevi jāpierāda?

>> Tele2 vienmēr ir iestājies par vienādām tiesībām visiem darbiniekiem, neatkarīgi no viņu rases, reliģiskā pārliecības, dzimuma vai vecuma. Jo nozīme ir konkrētā cilvēka zināšanām un personībai.

Arī es uzskatu, ka svarīgs ir tas, ko cilvēks spēj sniegt uzņēmumam, kolektīvam, nozarei, nevis ārējais ietvars, pēc kura mums bieži vien patīk klasificēt cilvēkus, iedalīt kādās statistikas grupās. Tāpēc es vērtēju katra darbinieka darba pienākumu izpildi, sadarbības partneru sniegumu savstarpēji noslēgto līgumu izpildē, mūsu attieksmi vienam pret otru. Un tikai tas ir svarīgi. Tieši šādu attieksmi esmu saņēmusi pretī arī no kolēģu, sadarbības partneru puses.

>> Viens no “karstākajiem” jautājumiem dzimumu līdztiesības jomā darba tirgū allaž ir bijis atalgojums. Vai, jūsuprāt, Latvijā vienā jomā, piemēram, telekomunikācijās, strādājošajām sievietēm un vīriešiem tas ir līdzvērtīgs?

>> Atalgojumam ir jāatbilst darba rezultātam, ieguldījumam uzņēmuma attīstībā. Un tam ir jābūt “veselīgam” attiecībā pret tirgus situāciju. Vismaz tā tas ir pieņemts Tele2. Jo neatkarīgi no dažādām grupām, kurās gribam cilvēkus kategorizēt, gudrs darba devējs maksā par rezultātu.

Diemžēl man ir grūti komentēt par citiem nozares spēlētājiem, jo man nav šādas informācijas.

>> Vai piekrītat apgalvojumam, ka sievietes vadošiem amatiem piesakās retāk? Ar ko tas, jūsuprāt, ir saistīts?

>> Latvijā, manuprāt, situācija ir diezgan laba , jo sievietēm ir iespējas strādāt vadošos amatos. Tomēr uzņēmumi un situācijas ir dažādas. Piemēram, Tele2 vadības komandā puse ir vīrieši un puse sievietes. Turklāt viena no uzņēmuma vērtībām ir dažādība (Diversity), kas arī reāli dzīvē funkcionē. Tajā pašā laikā mēs nenodarbojamies ar “pozitīvo diskrimināciju”, kad darbā tiek pieņemts vīrietis vai sieviete, jo ir nepieciešams “pašķaidīt” kolektīvu. Visu nosaka konkrētā personība un viņas zināšanas. Es ļoti vēlētos, lai tā būtu visos uzņēmumos.

Jāsaka gan, ka strādāt vadošā amatā tikai no malas izskatās viegli un skaisti. Jo bieži vien mēs redzam tikai rezultātu, bet darba apjomu, kas slēpjas aiz katra realizēta projekta, nepamanām.

Strādāt vadošā amatā nozīmē ātri domāt, spēt pieņemt lēmumus un riskēt. Tāpat arī mācēt atrisināt jautājumus, kas var prasīt vairāk laika nekā sākotnēji domāts, un beigās radīt ko vērtīgu uzņēmumam, bet ideālā gadījumā – arī noderīgu cilvēcei! Ikviens, kas to visu spēj realizēt ilgtermiņā, spēj būt vadošā amatā.

JĀSTRĀDĀ PĒC SIRDSAPZIŅAS

Skaistumkopšana jau sen nav tikai sieviešu privilēģija. Tiesa, ja dažādu skaistumkopšanas procedūru baudītāju sarakstos vīrieši manāmi salīdzinoši bieži, to sniedzēju rindās viņi ir retums. Frizieri neskaitās, jo šī aroda meistaru rindās vīrieši bijuši jau viduslaikos. Tomēr Guntis Jankovskis savu profesionālo aicinājumu ir atradis vīrietim ļoti netipiskā profesijā – viņš ir sertificēts podologs un nagu kopšanas speciālists.

>> Kas jūs pamudināja izvēlēties šādu profesiju?

>> Profesionālās gaitas sāku ar darbu celtniecības jomā. Apmeklējot 2002. gada skaistuma industrijas izstādi, ievēroju kādu vīrieti, kurš veica manikīra pakalpojumu. Tā kā man patīk skaistas, koptas sievietes un biju nolēmis mainīt profesiju, iedvesmojos no viņa un gadu vēlāk ieguvu nagu kopšanas speciālista sertifikātu. Bet kopš pagājušā gada esmu arī sertificēts podologs. Savu izvēli ne mirkli nenožēloju, jo man vienmēr ir padevušies sīki, ar rokām veicami darbi. Esmu iekārtojis sev tīkamu darba vidi. Tāpat man ir iespēja komunicēt ar cilvēkiem, plānot savu darba laiku.

>> Vai savā dabā esat saskāries ar diskriminējošu attieksmi no kolēģu, partneru puses, piemēram, saņēmis pārmetumus, ka neesat pietiekami rūpīgs u.tml.?

>> Manuprāt, jautājumos par diskrimināciju viss atkarīgs no katra indivīda inteliģences un izglītības.

Man laikam ir paveicies, jo diskriminējošas situācijas attiecībā uz manu nodarbošanos līdz šim piedzīvot nav nācies. Ar kolēģēm satiekam ļoti labi, bet pacienti tiek brīdināti, ka pakalpojumu sniegs vīrietis, tāpēc aizspriedumainie cilvēki pie manis nenonāk. Taču draugi gan dažkārt mēdz pajokot par manu profesiju, uz ko atbildu ar pretjoku. Piemēram, sākumā viņi mēdza mani pavilkt uz zoba, lūdzot uztaisīt viņiem “nadziņus”.

>> Kāda, jūsuprāt, varētu izskaustu diskriminējošas situācijas dzimumu līdztiesības jomā, bet īpaši – jautājumos, kas attiecas uz cilvēka profesionālo izaugsmi?

>> Manuprāt, katram ir jāizvēlas sev tīkamākā profesija un jāveic savs darbs ar tīru sirdsapziņu.

>> Kā jums pašam šķiet – podologs ir vai nav t.s. “sieviešu profesija”? Kāpēc sievietes, jūsuprāt, to izvēlas biežāk?

>> Ņemot vērā savu pieredzi, es noteikti nepiekrītu apgalvojumam, ka tā ir  tikai “sieviešu profesija”. Praksē esmu pārliecinājies, ka tas nav fiziski viegls darbs; ka podoloģijā, līdzīgi kā daudzās citās jomās, vienlīdz labu profesionālo sniegumu var uzrādīt kā sievietes, tā arī vīrieši.