InCSR

Valsts institūciju noteiktie sodi un kompensācijas patērētājiem var būt tikai neliela daļa no naudas summas, no kuras būs jāšķiras uzņēmumam, kas īstenojis jebkāda veida maldināšanas, tostarp zaļmaldināšanas, praksi. Kādam tie būs daži tūkstoši, kādam – pat vairāki desmiti miljardi eiro. Un tas, neskaitot zaudējumus, ko sev līdzi nes sagrauta reputācija.

Indriķis Liepa, advokātu biroja “COBALT” zvērināts advokāts un līdzīpašnieks, Ilgtspējas indeksa tirgus attiecību eksperts

Līdz šim man vairākkārt ir nācies skaidrot, kāpēc mūsu Rīgas birojā nav, piemēram, melnādainu advokātu. Lai gan šī iemesla dēļ mēs neatbilstam daudzu globālu uzņēmumu noteiktajai dažādības politikai, šāda situācija ir izveidojusies objektīvu iemeslu dēļ. Proti, Latvijā nav neviena melnādaina persona, kura būtu kvalificēta kā advokāts vai advokāte.

Jāatzīst, šī skaidrošana un mūsu biroja klientu pārliecināšana par to, ka ir jāpiemēro izņēmums viņu politikā, aizņem daudz laika un pūles. Tāpēc dažkārt ir ļoti liels kārdinājums vienkārši ievilkt ķeksīti, ka uzņēmumā tiek ievērota tā vai cita politika (piemēram, dažādības vadības politika), turklāt bez nekādām piebildēm vai skaidrojumiem, jo – gan jau neviens nepārbaudīs.

Kāpēc es rakstu par šo rakstā, kas veltīts zaļmaldināšanai? Jo šis vienkāršais piemērs ļoti spilgti ilustrē to, cik šaura un trausla robeža ir starp reāliem darbiem sociālās atbildības jomā un maldināšanu, kuras mērķis ir uzņēmumam izlikties par labāku, “zaļāku” un atbildīgāku, nekā tas ir patiesībā.

Uzdot vēlamo par esošo

Pieredze rāda, ka Latvijā, līdzīgi kā daudzviet citur pasaulē, ir uzņēmumi, kuri ne tikai maldina visas savas ietekmes puses, uzdodot vēlamo par esošo, bet arī plaši popularizē savas pseido aktivitātes un iniciatīvas. Nenoliedzami, rīkoties, lai mazinātu savu negatīvo ietekmi uz vidi (kādai daļai kompāniju gan tikai runāt par šīs ietekmes mazināšanu jeb maldināt) sekmē tas, ka, līdz ar dažādām klimata radītajām pārmaiņām ir palielinājies sabiedrības spiediens uz uzņēmumiem īstenot dažādas “zaļās” iniciatīvas.

Tomēr ir būtiski ņemt vērā, ka termins “zaļmaldināšana” (tulkots no angļu valodas vārda “greenwashing”) ir attiecināms uz plašāku sfēru nekā tikai vides politika, jo realitātē tas var skart teju visas uzņēmējdarbības jomas. Mūsdienu ekonomikā viss ir ļoti cieši kopā. Minēšu vienu piemēru. Uzņēmums ir īstenojis zaļmaldināšanu, tādēļ pircēji arvien mazāk izvēlas tā produktus, priekšroku dodot konkurentiem. Tā dēļ ir jāsamazina ražošanas apjoms, jaatlaiž darbinieki un jālauž līgumi ar piegādātājiem. Likumsakarīgi, tas rada zaudējumus arī piegādātājiem un citiem uzņēmuma sadarbības partneriem.

Lai gan par zaļmaldināšanu tiek runāts jau no pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, īpaši aktuāls šis temats ir kļuvis tieši pēdējo gadu laikā, jo klimata izmaiņu dēļ sabiedrība gaida, ka uzņēmumi īstenos dažādas “zaļās” iniciatīvas un samazinās savu negatīvo ietekmi uz apkārtējo vidi.

Maldina “lielie” un “mazie”

Iespējams, kādam varētu šķist, ka maldināšanas praksi piekopj tikai mazie uzņēmumi, kuru ietekmi uz vidi neviens nepārbauda vai kuriem nav savas vides politikas. Patiesībā maldina gan mazie un vidējie uzņēmumi, gan arī globālie “milži”. Par pēdējiem gan mēs uzzinām biežāk, jo mazo uzņēmumu pārkāpumi biežāk tiek nepamanīti.

Globāli zaļmaldināšanas piemēru ir daudz – sākot ar “Coca Cola” zīmola “Life” gadījumu un beidzot ar “McDonald’s” papīra salmiņu lietu. Viena no plašāk medijos izskanējušajām lietām bija ražotāja “Volkswagen” t.s. “Dieselgata” jeb krāpšanās par tā ražoto transportlīdzekļu radīto izmešu daudzumu – publiskajos resursos tika norādīts mazāks izmešu apjoms, lai uzņēmums cita starpā izskatītos “zaļāks”. Šai taktikai bija sava “cena” – vairāk nekā 30 miljardi eiro, kas ietvēra naudas sodus, kompensācijas, civilizlīgumus, kā arī automašīnu atpirkšanas maksu.

Līdzīgi piemēri pasaulē ir ļoti daudz. Taču ir būtiski ņemt vērā, ka agrāk vai vēlāk šādi maldināšanas mēģinājumi tiek atklāti, un tie rada gan tiešus (jau pieminētos sodus, kompensācijas utt.), gan arī netiešus zaudējumus, kas nereti ir tikpat lieli – produktu pirkšanas vai pakalpojuma sniegšanas apjoma samazināšanās negatīvās publicitātes dēļ. Un tas jau ir stāsts par reputāciju, kuras atjaunošana prasa daudz laika un finanšu.

Ko darīt?

Ņemot vērā iepriekš minēto, rodas loģisks jautājums – ko darīt uzņēmumiem, valstij un sabiedrībai kopumā, lai samazinātu uzņēmumu vēlmi un iespējas maldināt. Pirmkārt, ir jāmotivē uzņēmumi ieguldīt vairāk darba un finanšu resursu patiesos ilgtspējas un zaļos risinājumos, nevis apšaubāmu risinājumu vai pat melu popularizēšanā. Otrkārt, patērētājiem ir kritiskāk jāvērtē vispārīgi un neskaidri saukļi un solījumi, kā arī jāprasa no uzņēmumiem atbildība par solījumiem. To var darīt gan tieši, gan arī ziņojot par negodīgu komercpraksi Patērētāju tiesību aizsardzības centram.

Es patiesi ticu, kopīgiem spēkiem ir iespējams panākt lielāku progresu maldināšanas izskaušanas jomā.