InCSR

Kāds sens latviešu tautas sakāmvārds vēsta: runāšana ir sudrabs, klusēšana – zelts. Kaut tā ir gadu simtiem un pat tūkstošiem pārbaudīta patiesība, komunikācijas loma korporatīvajā vidē klimata pārmaiņu, ekonomiskās lejupslīdes un citu globālu norišu ietekmē šobrīd strauji palielinās. Mēdz pat sacīt – ja organizācija nav aktīva publiskajā telpā, tās nav vispār. Tomēr dažādi uzņēmumi un iestādes interpretē šo frāzi atšķirīgi. Īpaši komunikācijā par to centieniem ilgtspējas jomā.

Lai arī katrai organizācijai ilgtspēja nozīmē ko citu, savas apņemšanās ilgtspējas jomā ikvienam uzņēmumam un iestādei ir jāpierāda ar reāliem darbiem, nevis vārdiem. Tomēr ekspertu novērojumi liecina, ka realitātē tieši “vārdi” parasti dominē pār darbiem. Tieši tāpēc tiek ieviesti aizvien jauni regulējumi, bet esošo prasības kļūst stingrākas. Piemēram, nule kā ir stājies spēkā Eiropas Savienības regulējums, kas nosaka par obligātu īstenot nefinanšu ziņošanu visiem lielajiem un biržā kotētajiem uzņēmumiem. Tas nozīmē, ka šie uzņēmumi vairs nevarēs izvēlēties, ko un kā komunicēt par saviem centieniem ilgtspējas jomā, – tas būs jādara pēc vienota standarta, tāpēc dažādu organizāciju dati būs salīdzināmi.

“Latvijā tikai retais uzņēmums ziņo par saviem ilgtspējas mērķiem proaktīvi. Turklāt vairums šo komunikāciju īsteno pēc principa – vispirms kaut ko izdarīsim un tad, ja viss būs veiksmīgi, pastāstīsim par paveikto citiem. Tam ir vairāki iemesli, taču galvenais – uzņēmumi nav gatavi atzīt, ka tiem kaut kas neizdodas,” skaidro komunikācijas aģentūras “GOLIN Riga” vadītāja Laima Zēmele. “Tomēr ir svarīgi atcerēties – jo aktīvāks un atklātāks uzņēmums ir publiskajā telpā, jo lielākas ir tā izredzes veicināt ilgtspējīgu sava biznesa izaugsmi, tostarp piesaistīt finansējumu.”

Pieredze rāda, ka izpratne par atklātas komunikācijas pievienoto vērtību Latvijas korporatīvajā vidē nav viennozīmīga – daudzi uzņēmumi vēlamo bieži uzdod par īstenību, tā veicinot gan zaļmaldināšanas, gan cita veida maldināšanas riskus. Lai no tiem izvairītos, jebkuras organizācijas komunikācijai par tās centieniem ilgtspējas jomā ir jābūt balstītai datos un faktos. Un īpaši tas attiecas uz vides mērķiem.

Piemēram, viens no ražotāju šā brīža lielākajiem izaicinājumiem ir apritīguma principa īstenošana ar mērķi panākt, lai to preces kalpotu iespējami ilgāk. Iemesls – sabiedrība aizvien vairāk domā ne tikai par savu ietekmi uz vidi. Tā pieprasa lielāku atbildību pret vidi arī no uzņēmumiem.

“Kaut patērētāji savās izvēlēs kļūst aizvien prātīgāki, sabiedrībā joprojām trūkst izpratnes par to, ka mēs savu ekoloģisko pēdu varam samazināt, pērkot mazāk, nevis, izvēloties videi draudzīgākas preces un pakalpojumus. Pat papīra un auduma maisiņi, ko mums piedāvā veikalos kā alternatīvu plastmasas maisiņiem, ne vienmēr ir labākā izvēle, jo tas, cik draudzīgs videi ir tas vai cits maisiņš, vairāk ir atkarīgs nevis no tā sastāva, bet gan izmantošanas biežuma,” uzsver blogere, stila konsultante un ilgtspējīga dzīvesveida vēstnese Anete Ozoliņa.

Jāpiebilst, ka izmantošanas biežums būtiski ietekmē ne tikai iepirkumu maisiņu ilgtspēju. Tas ir viens no galvenajiem jebkuras preces vai pakalpojuma ilgtspējas rādītājiem. Tieši tāpēc daudzās industrijās, bet īpaši modes pasaulē, svarīga ir ne vien konkrētās preces kvalitāte (materiāls, šuvums utt.), bet arī dizains, jo tas ļoti lielā mērā nosaka, cik ilgi gribēsim lietot preci. Un tieši tāpēc aizvien populārāka kļūst gan iepirkšanās lietoto preču veikalos, gan apģērba lāpīšana, reciklēšana un īre.

Plašāk par preču un pakalpojumu patēriņa tendencēm, kā arī jauno tiesību aktu izmaiņu ietekmi uz uzņēmumu komunikācijas procesiem – zemāk pievienotajā Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta sarunu cikla “Laiks mosties” 1.epizodes “Komunikācijas loma ceļā uz ilgtspējīgu uzņēmuma izaugsmi” ierakstā.