InCSR

Lai arī dzimusi, augusi un joprojām dzīvo Latvijā, daudzi Lieni uzskata par ārzemju latvieti. Tiesa, tas, ko citi dēvē par savdabīgu akcentu, ir valodas īpatnība. Jo viņa kopš dzimšanas ir nedzirdīga. Tomēr, kā izrādās, arī dzīve pasaulē, kurā valda klusums, var būt ļoti aizraujoša.

Piemēram, pateicoties dzirdes traucējumiem, Liene Brūvere – skolotāja un grāmatvede, kuras sirdslieta ir ceļošana, ir ieguvusi vairākas superspējas. Spēju lasīt no lūpām. Un spēju sajust emocijas. Tāpēc ar vīru, kurš brīvi pārvalda zīmju valodu, viņa ikdienā saprotas bez vārdiem. Bet ar bērniem runā latviešu, nevis savā dzimtajā – zīmju – valodā. Tādējādi šis stāsts ir par mākslu saprasties. Runāt tā, lai tevi sadzird. Un klausīties tā, lai sadzirdētu citus. Jo tas, kā liecina pieredze, ir liels izaicinājums pat daudziem dzirdīgiem cilvēkiem.

“Piemēram, ja runājam par anekdotēm, tās ne vienmēr saprot visi. Taču nedzirdīgi cilvēki par to, ka stāstīsi anekdoti, jābrīdina savlaicīgi, jo viņi nezina, kas tas ir, – viņi visu uztver nopietni. Arī tad, ja centies sazināties ar nedzirdīgu cilvēku rakstiski, vajadzētu izvairīties no saikļiem un prievārdiem – “ja”, “lai”, “vai”, “ko”, “par ko” u.c., jo viņi tos neuztver. Ir jāraksta ļoti vienkārši: melns vai balts, darīt vai nedarīt. Tādā vieglā formā. Tad nebūs pārpratumu,” uzsver Lienes vīrs Armands, kurš zīmju valodu apguva bērnībā, lai varētu sazināties ar nedzirdīgo brāli un vājdzirdīgo māsu. Tagad tā ir viņa maizes darbs, jo Armands, būdams uzņēmējs, strādā arī par surdotulku.

Plašāk – zemāk pievienotajā Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītājas Daces Helmanes podkāsta “Cilvēks kā cilvēks” epizodes “Klusuma robeža. Cik sarežģīti ir dzirdēt un tapt sadzirdētam?” ierakstā.