InCSR

VERGS. Šis vārds mūsdienās daudziem šķiet tāls un svešs. Visticamāk, spilgtākā asociācija ir ar Āfrikas kontinenta pamatiedzīvotājiem, kuri pret savu gribu bija spiesti strādāt Amerikas kukurūzas, kakao un cukurniedru plantācijās. Taču patiesībā verdzība nekur nav pazudusi, tā ir evolucionējusi un līdztekus klasiskajām un mūsdienās krimināli sodāmajām formām ieņēmusi pavisam jaunas – legālas, kurās cilvēks ir gatavs sevi iejūgt pats. Piemēram, aptuveni 680 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju* nav brīvi savās ikdienas izvēlēs, jo viņu dzīvi lielā mērā diktē modernais “vergturis” – kredīts. Taču par visu pēc kārtas.

Dace Helmane, Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja

Ieskatam par moderno verdzību tās klasiskajā un 21. gadsimta tiesiskajā izpratnē. Ar šo terminu pasaulē visbiežāk definē tādas mūsdienu verdzības formas kā: cilvēktirdzniecība, piespiedu, kā arī bērnu darbs. Nevalstiskā organizācija “Anti Slavery” (“Pret Verdzību”) lēš, ka modernajā verdzībā ir iesaistīti aptuveni 40 miljoni pasaules iedzīvotāju. Šie dati liek aizdomāties, kā gan mūsdienās, šķietami modernā pasaulē, var pastāvēt kaut kas tik aizvēsturisks? Taču atbilde uz šo jautājumu ir visai banāla – cilvēku paverdzināšanas formas laika gaitā ir kļuvušas daudz rafinētākas un grūtāk pamanāmas.

Modernās verdzības dažādās sejas

21. gadsimtā brīvie un nebrīvie cilvēki, no vienas puses dzīvo paralēli, bet no otras – ir cieši saistīti. Tikai retais no mums, iegādājoties jaunus sporta apavus vai T-kreklu, aizdomājas, kur un kādos apstākļos šīs preces ir izgatavotas, ka resursu iegūšanai necilvēcīgos apstākļos nodarbināti bērni. Dažādu starptautisko organizāciju aplēses liecina, ka aptuveni 170 miljoni bērnu pasaules nabadzīgākajās valstīs strādā rūpnīcās, kas ražo dažādu zīmolu apģērbus. Galvenais iemesls, kādēļ viņi ir spiesti to darīt, saņemot par savu darbu ļoti niecīgu samaksu, ir lielā nabadzība. Nereti vecāki vienkārši nevar atļauties savas atvases pabarot, tāpēc tā ir vienīgā iespēja, kā ģimenei nenomirt badā.

Lielie uzņēmumi, kuru ražotnes nereti atrodas tā sauktajās trešās pasaules valstīs, ekonomē tieši uz saviem darbiniekiem, ne tikai maksājot viņiem ļoti niecīgu atalgojumu, bet arī nenodrošinot cilvēka cienīgus apstākļus pat tiktāl, ka darba laikā tiem nav iespējas apmeklēt labierīcības, tādēļ strādājošie spiesti valkāt autiņbikses. Lai gan elementāru darba tiesību ignorēšana īpaši izplatīta ir pasaules nabadzīgākajos reģionos, pirms vairākiem gadiem atklātais un medijos plaši izskanējušais gadījums kādā ASV mājputnu pārstrādes uzņēmumā pierādīja, ka modernā verdzība nav piesaistīta kādai konkrētai vietai – ciemam, pilsētai, valstij vai reģionam –, tā iespējama arī bagātajās un attīstītajās pasaules valstīs.

Jāpiebilst, ka modernā verdzība tās klasiskajā izpratnē neskar tikai tālas “aizjūras zemes”. Statistika atklāj visai skaudru ainu arī par Latviju. Globālajā verdzības indeksā mūsu valsts ir 89. vietā. Salīdzinoši – Igaunija ir 94., bet Lietuva – 59. vietā. Minēšu tikai vienu piemēru no Latvijas. Pirms nepilniem diviem gadiem policija nāca klajā ar paziņojumu, ka konstatējusi iespējamu cilvēku tirdzniecību kādā konditorejas uzņēmumā Latgalē. Drīz pēc tam – 2020. gada vasarā – Latviju pāršalca ziņa, ka Līvānu uzņēmums “Adugs Production” un tā īpašnieks Jāzeps Zukuls tiek vainots cilvēktirdzniecībā, jo 12 Indijas pilsoņi, kuri bija nodarbināti uzņēmumā, informēja savas valsts vēstniecību, ka īpašnieks neregulāri izmaksā algu, vainojot strādniekus tehnikas bojāšanā un tā iedzenot parādu jūgā. Vairākiem indiešiem esot arī atņemta pase, liegta pārvietošanās brīvība, draudēts un bijusi pat fiziska vardarbība.

Laikā, kad ar darbaspēka trūkumu saistītās problēmas vietējie darba devēji risina ar viesstrādnieku piesaisti no tādām valstīm kā Gruzija, Ukraina, Baltkrievija un citām, aug arī nelegālās nodarbinātības riski. Tā ir laba augsne tam, lai cilvēkiem nemaksātu adekvātu atalgojumu, nenodrošinātu sociālās garantijas un mūsdienu prasībām atbilstošus darba apstākļus. Nozare, kurā joprojām ir vislielākā nelegālā nodarbinātība, ir būvniecība. Tas liek domāt, ka tieši vīrieši biežāk ir pakļauti riskam, ka viņiem par padarīto nesamaksās vai samaksās krietni mazāk, nekā reālais atalgojums par konkrēto darba veikšanu.

Tas, ka vīrieši strādā nozarēs, kur nelegālā nodarbinātība ir daudz augstāka nekā citās, piemēram, būvniecībā, sekmē to, ka viņi daudz biežāk var kļūt par modernajiem vergiem. Izņēmums ir tikai nelegālā seksa industrija, jo tajā lielākoties iesaistītas sievietes.

Arī kredītsaistībās, kas ir viena no legālajām mūsdienu verdzības formām, daudz lielāks slogs gulstas uz vīriešu pleciem, ko lielā mērā veicina sabiedrībā valdošais uzskats par dzimumu lomām.

Ģimenes galvas smagums

Statistika liecina, ka Latvijā kredītsaistības ir 683,4 tūkstošiem privātpersonu. Ja pieņemam, ka mūsu valstī joprojām ir aptuveni divi miljoni iedzīvotāju, ieskaitot bērnus, tad katrs ceturtais ir oficiāli parādā bankai, nebanku kreditētājam vai kādai citai finanšu institūcijai.

Lai gan kredītsaistības uzņemas abu dzimumu pārstāvji, sabiedrībā joprojām ir dziļi iesakņojies priekšstats par vīrieti kā “mamuta nesēju” jeb ģimenes galvu un tādējādi arī galveno apgādnieku. Kā norāda organizācijas “Tēvi” veiktā pētījuma par dzimuma lomu sadalījumu ģimenē autori, “feministiskajā diskursā vīriešu dominēšana naudas pelnīšanā un tas, ka viņi ir galvenie ģimenes apgādātāji, izraisa sieviešu atkarību un tādējādi arī nostāda viņas subordinētā stāvoklī. Tomēr paradoksālā veidā šī pētījuma kontekstā veiktajās intervijās arī naudas pelnīšana tiek aprakstīta kā palīdzība. Vīrieši gan var uzturēt ģimeni, bet tas drīzāk skan kā “ģimenes apgāde ar finanšu līdzekļiem”, t.i., arī šajā izkārtojumā vīrieša ieguldījums ir atbalsts, un tāpēc tas nenostāda apgādātāju privileģētā stāvoklī.”

Par šo “priviliģēto stāvokli” es gan esmu gatava pastrīdēties, jo rūpes par ģimenes finansiālo stāvokli un kredītsaistību uzņemšanās padara vīrieti nebrīvu, pat vairāk – par kredīta vergu.

Kredīta važas

Iespējams, kādam lasītājam radīsies jautājums, kā, piemēram, kredīts par dzīvokli kādā Rīgas mikrorajonā vai auto līzings, padara viņu par vergu. Ir vismaz divas iespējas .

Kredīta sniegtā brīvības sajūta ir ļoti mānīga. Lai gan daudzi to raksturo kā iespēju baudīt dzīvi tagad un tūlīt, finansiālās saistības ierobežo izvēles iespējas. Atminos, ka pirms vairāk nekā 15 gadiem, kad vēlējos iegādāties dzīvokli kredītā, kāds Latvijā labi zināms un veiksmīgs uzņēmējs mani mēģināja atrunāt, sakot, ka tā zaudēšu vērtīgāko – savu brīvību. Toreiz tiešām ieklausījos viņa teiktajā un dzīvokli nenopirku. Lai gan ir pagājis tik ilgs laiks, daudzu man zināmu cilvēku pieredze tikai apliecina, ka tā bija pareiza izvēle.

Proti, man ir vairāki draugi un paziņas, kuru ikdienas izvēles diktē nevis viņu pašu vēlmes un vajadzības, bet gan kredīts. Minēšu tikai vienu piemēru. Cilvēku neapmierina viņa darbs, jo tajā viņš vairs neredz nedz personīgās izaugsmes iespējas, nedz jūtas komfortabli kolektīvā. Tomēr ir spiests turpināt darbu konkrētajā darbavietā, jo alga ir augstāka nekā līdzīgās amata pozīcijās citviet. Cits vēlētos sākt uzņēmējdarbību, bet izvēlas stabilitāti ierēdņa amatā. Un tas ir būtiski, jo ik mēnesi ir jāmaksā hipotekārais kredīts. Sanāk, ka, no vienas puses cilvēkam ir “savs kaktiņš, savs zemes stūrītis”, taču, no otras, viņš savu dzīvi spiests pakārtot tam, lai varētu segt hipotekāro kredītu.

Tā kā kredītsaistības ir desmit, divdesmit vai pat trīsdesmit gadu, darba un karjeras iespēju pakārtošana kredītmaksājumam var aizņemt lielu daļu dzīves. Tas savukārt negatīvi ietekmē cilvēka garīgo veselību. Piemēram, Apvienotajā Karalistē veiktais pētījums atklāj, ka 39% kredītņēmēju tieši finansiālās saistības ir pasliktinājušas viņu garīgo veselību.

Lai gan Latvijā šādi pētījumi nav veikti, es sliecos domāt, ka pie mums šī situācija varētu būt vēl sliktāka, jo lielai daļai iedzīvotāju kredītmaksājumu apmērs pret ienākumiem ir salīdzinoši liels – 40% atklāj, ka viņiem ir grūti sabalansēt ienākumus ar izdevumiem. Pašlaik situāciju pasliktina arī nedrošība par nākotni un krīzes draudi, ko veicinājusi gan globālā pandēmija, gan karš Ukrainā.

Tāpat kredītu slogs var negatīvi ietekmē mūsu fizisko veselību. Nortvesternas Universitātes pētnieki secinājuši, ka cilvēkiem ar lielām kredītsaistībām biežāk ir novērota slikta fiziskā veselība, salīdzinot ar viņu vienaudžiem, kuriem parādsaistību nav. Kā biežākās veselības problēmas pētījuma dalībnieki min paaugstinātu asinsspiedienu, kas ir papildu riska faktors saslimšanai ar sirds un asinsvadu slimībām. Starp citu, tieši sirds un asinsvadu slimības ir biežākais nāves cēlonis ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē. Latvijā ik gadu šo slimību dēļ mēs zaudējam ap 15 000 cilvēku. Ne velti saka, ka kredīts ir nepacietība, izteikta naudā, bet nepacietība, kā mēs labi zinām, ir slikts veselības sabiedrotais, jo veicina papildu stresu.

Tātad – ko darīt, ja gribas dzīvot mūsdienīgi un vienlaikus nekļūt par kredītu vergu? Manā ieskatā ir divas iespējas. Pirmā – pelnīt vairāk. Taču lielai daļai Latvijas sabiedrības šī iespēja ir visai ierobežota. Domājams, arī 20 gadus krāt naudu dzīvoklim Purvciemā neviens nevēlas. Otra – mazināt patēriņu, izmantojot visas modernās pasaules piedāvātās iespējas.

Dzīve bez kredītiem – ir varianti!

Modernā pasaule sniedz ļoti daudz iespēju dzīvot pilnvērtīgi, nekļūstot par kredītu vergu. Piemēram, Latvijā un arī citviet pasaulē tiek piedāvāta ērta un vienkārša auto īre, kad un cik ilgi tas ir nepieciešams. Nav jādomā ne tikai par kredītu, bet arī autostāvvietu, apdrošināšanas polisēm un, galu galā, arī par degvielas uzpildi un ar to saistītajām izmaksām.

Tāpat mainās priekšstati par savu dzīvesvietu. Vidējais hipotekārā kredīta ņēmējs Latvijā ir vecumā no 30 līdz 36 gadiem, kas liek domāt, ka jaunā paaudze daudz augstāk vērtē savu brīvību, tāpēc dzīvesvietas īrēšanā nesaskata neko peļamu. Cik esmu runājusi ar jauniešiem, viņu vērtējumā tā ir iespēja mainīt mājvietu atkarībā no vēlmēm un finanšu iespējām, neraizējoties, vai arī pēc gadiem 10 un 20 gadiem kontā būs 400 eiro, ko katru mēnesi pārskaitīt bankai par hipotekāro kredītu.

Nepārprotiet, es neesmu par vai pret kredītiem. Es arī nevēlos aģitēt pret tiem. Mani kā cilvēku, kurš ir orientēts uz ilgtspējīgu risinājumu meklējumiem daudz vairāk uztrauc tas, kādā sabiedrībā mēs dzīvosim rīt un vai ģimenēs, kurās cilvēki strādā kredītam, netiek pazaudēts būtiskākais – personiskā brīvība. Gribam to vai ne, bet kredīti ietekmē cilvēku savstarpējās attiecības, un parasti šī ietekme nav pozitīva, jo ir jāstrādā, lai apmaksātu kredītu, bet brīvajā laikā jādomā, vai būs darbs, ar ko kredītu samaksāt, tāpēc veidot kvalitatīvas attiecības ar līdzcilvēkiem neatliek laika. Tas, vai cena par savu dzīvokli un personīgo auto nav pārāk augsta, gan ir jāvērtē katram pašam.

* https://www.kib.lv/statistika/

---

Raksts pārpublicēts no žurnāla “Klubs” (augusts, 2022)

.