InCSR

Nereti šķiet, ka ar skubu jānomaina visas spuldzītes uz LED gaismekļiem, jāuzstāda saules paneļi un jāiegādājas elektroauto – tad uzņēmums būs ilgtspējīgs un pasaule kļūs par kripatiņu labāka. Kā norāda Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta (InCSR) vadītāja Dace Helmane, kura pie ilgtspējas principu ieviešanas strādā vairāk nekā 12 gadus, šis uzskats ir maldīgs, jo ilgtspējas termins ir ārkārtīgi plašs – tas nav attiecināms tikai uz vides jautājumiem.

Lai gan ilgtspējas definīciju ir daudz, InCSR vadītāja to skaidro kā risku un procesu vadību, kas palīdz nodrošināt uzņēmuma, tā darbinieku, apkārtējās vides un sabiedrības veiksmīgu pastāvēšanu ilgtermiņā. Tā attiecas uz uzņēmuma pārvaldību, darba vidi, ietekmi uz dabu un vietējo kopienu.

“Katrai organizācijai ilgtspēja nozīmē ko citu – viss ir ļoti atkarīgs no tā, kādā nozarē tā darbojas, kāda ir tās attīstības stratēģija. Taču, vispārīgi runājot, ilgtspēja ir uzņēmuma darba efektivitātes palielināšana ilgtermiņā. Ūdens, elektrības, papīra taupīšana – tas ir stāsts par naudas taupīšanu!” norāda D.Helmane.

Ar mērķi veicināt izpratni par ilgtspējīga un atbildība biznesa principiem Latvijas korporatīvajā vidē, kā arī mudināt uzņēmumus ieviest tos praksē, InCSR kopš 2011.gada veido Ilgtspējas indeksu, kas kalpo kā ceļa karte ilgtspējīga un atbildīga biznesa principu ieviešanā – tas palīdz organizācijām saprast, kur tās savā ilgtspējas ceļā atrodas šobrīd un kurp tās vēlas nokļūt.

“Mēs savā ziņā esam kā zināšanu centrs, rīkojam izglītojošas aktivitātes un apkopojam labās prakses piemērus. Gadu gaitā esam veikuši dažādas iedzīvotāju un uzņēmumu aptaujas. Galvenais secinājums: visbiežāk uzņēmēji vienkārši nav aizdomājušies, ka ilgtspējas jautājumi ir tik svarīgi. Tādēļ esam izstrādājuši resursu katalogu, kurā vienkopus atrodama visa nepieciešamā informācija – gan uzņēmumu pieredzes stāsti, gan ekspertu komentāri, gan pasākumu ieraksti par ilgtspēju,” skaidro InCSR vadītāja.

Ar ko sākt un kāpēc vispār sākt?

D.Helmane atklāj, ka daudziem uzņēmumiem pirmais pamudinājums aizdomāties par ilgtspēju ir tiesiskais regulējums: “Dzirdot par dažādu Eiropas direktīvu ieviešanu, uzņēmumi sāk raizēties un ķeras pie ilgtspējas jautājumu risināšanas. Citi uzņēmumi aizdomājas par vides aspektiem un darbinieku labsajūtu, jo to pieprasa sadarbības partneri un klienti. Tā ir ierasta prakse starptautiskos uzņēmumos – katrs piegādes ķēdes posms tiek rūpīgi izvērtēts. Ārvalstu uzņēmumi lūdz parādīt, kā ieviesta darba aizsardzības sistēma, kā tiek ievērotas cilvēktiesības, kā darbojas korupcijas novēršanas politika. Jā, arī tā ir ilgtspēja! Partneriem šie aspekti ir būtiski, jo tādā veidā viņi pārvalda savus riskus. Ir tikai loģiski, ka viņi uztraucas, cik uzticami ir sadarbības partneri, jo nākotnē negrib saskarties ar problēmām.”

Viņa uzsver, ka pirmais solis ceļā uz ilgtspējīgu un atbildīgu uzņēmējdarbības praksi ir saprast, ar kuriem ilgtspējas aspektiem strādāt, jo visu paveikt nav iespējams.

“Mēs to dēvējam par “būtiskuma analīzi” – noteikt jomas, kuras visvairāk kā uzņēmums ietekmējam un kas ietekmē mūs. Gribu uzsvērt, ka ļoti svarīgs ir ietekmes pušu viedoklis. Esmu tikusies ar uzņēmējiem, kas uzskata – es te strādāju 20 gadus, es zinu, uz ko mums jākoncentrējas, man nekādus padomus nevajag. Patiesībā uzņēmuma klienti, piegādātāji, sadarbības partneri, investori un vietējās kopienas pārstāvji nereti no malas redz labāk. Iesaku pajautāt viņiem – kā jums šķiet, ar kuriem aspektiem mums vajadzētu strādāt, kam pievērst īpašu uzmanību?” iedrošina InCSR vadītāja.

Viņa piebilst, ka tikai tad, kad ir skaidrs, kuri aspekti uzņēmumam svarīgi, ir jādefinē izmērāmi mērķi un veids, kā tos mērīt: “Mana pārliecība – ir jādara tikai tās lietas, ko mērām. Ja mērķis nav izmērāms, visi centieni beigsies ar abstraktu apņemšanos: “mēs turpināsim rūpēties par planētu, turpināsim ar cieņu izturēties pret darbiniekiem”. Tas nekam neder! Ja esat izvirzījuši mērķi taupīt papīru, vispirms ir jānoskaidro, cik papīra tērējat šobrīd. Iespējams, patēriņš nav nemaz tik liels, tāpēc šis mērķis ir lieks.”

Naudas un resursu taupīšana

D.Helmane uzsver – korporatīvajā vidē valdošais priekšstats, ka ilgtspējas principu ieviešana prasa lielas izmaksas, ir maldīgs: “Mēs tiekam mudināti uzstādīt saules paneļus un siltumsūkņus, iegādāties elektroauto. Bet pirmais, kas jādara, – jāsaprot, piemēram, vai tiešām mums jātērē tik daudz resursu kā līdz šim. Protams, saules paneļi ir laba lieta, bet tas nedrīkst būt pirmais solis. Vispirms jānoskaidro, cik daudz tērējam šobrīd un ko varam samazināt. Varbūt patiesībā ir nepieciešams mazāks birojs, kas ļaus samazināt arī elektrības patēriņu. Tikai tad var domāt par nākamo soli – saules paneļiem.”

No InCSR vadītājas teiktā izriet, ka bez rūpīgas analīzes ceļā uz ilgtspēju neiztikt: “Pirms iegādāties kādu lietu, ir jāpadomā – vai tiešām mums to vajag? Varbūt varam iztikt bez pildspalvām? Vai mums tiešām vajag krekliņus ar uzņēmuma logo? Ja vajag, tad varbūt labāk samaksāt četras reizes vairāk par organiskās kokvilnas krekliņu, jo tas pēc pirmās mazgāšanas nesarausies, uzdruka nenobružāsies, darbiniekiem būs patīkami to nēsāt, turklāt tas kalpos četrus gadus, nevis četras reizes. Tā būs atbildīgāka izvēle.”

Tāpat D.Helmane atklāj, ka nesen kāds uzņēmuma vadītājs viņai vaicājis – vai nomainot savā autoparkā visas mašīnas uz elektroauto viņa organizācijai izdosies sasniegt labāku rezultātu Ilgtspējas indeksā. Atbilde uz šo jautājumu ir – šāda rīcība to automātiski negarantē.

“Atgādināšu vēlreiz un vēlreiz: pirmais solis ir saprast, vai tiešām jums ir nepieciešams autoparks. Ja tā, tad varbūt to var samazināt. Un tikai tad var domāt par elektroauto iegādi. Ja atrodaties Rīgā, varbūt var iztikt ar sabiedriskā transporta pakalpojumiem vai koplietošanas auto,” mudina aizdomāties InCSR vadītāja. “Savulaik uzņēmumi ļoti aktīvi popularizēja velokustību. Tas ir forši, bet to nedrīkst darīt, ja darba vietā nav nodrošināta droša velosipēdu novietne, ja darbiniekiem nav piemērotu telpu, kur pārģērbties vai nomazgāties. Tāpat nedrīkst mudināt darbiniekus braukt ar velosipēdu, neizskaidrojot drošības noteikumus. Organizēt šādas aktivitātes “ķeksīša pēc” nevar!”

Viņa arī atgādina vispārzināmo patiesību – vides jautājumi praksē sākas ar pavisam vienkāršām lietām: atgādināt izslēgt gaismu, retāk izmantot printeri, šķirot atkritumus u.tml. Taču arī šeit viss nav tik vienkārši.

“Mūsdienās daudz tiek stāstīts, kā pareizi šķirot atkritumus. Tomēr vispirms ir jārunā par to, kā neradīt atkritumus. Vēlreiz atkārtošu – ilgtspēja nav pasaules glābšana; tā ir iespēja pašiem kļūt veiksmīgākiem, ietaupīt resursus un izmaksas! Padomājiet loģiski – ja, šķirojot atkritumus, samazinās izmaksas, tad, neradot atkritumus, var ietaupīt vēl vairāk! Un nevajag pārdzīvot, ja visi ilgtspējas jautājumi uzņēmumā nav atrisināti plānotajā laikā. Galvenais ir sākt ar vienu lietu un neraizēties, ja kaut kur paslīdēs kāja un pieļausiet kļūdas. Kuram gan negadās?!” tā D.Helmane.

Laimīgs darbinieks – produktīvs darbinieks

InCSR vadītāja ir pārliecināta – uzņēmuma ilgtspēja sākas ar tā darbiniekiem, tāpēc, ja darba devējs nav padomājis par savu darbinieku labsajūtu, nav jēgas runāt par vides saudzēšanu: “Labie piemēri ir dažādi – mērķu noteikšana saviem darbiniekiem, ikgadējas attīstības pārrunas. Jā, arī tā ir ilgtspējīga domāšana! Tāpat arī dažādības veicināšana, sociālā iekļaušana un piemērotas darba vides nodrošināšana. Ja rūpēsimies par darbiniekiem, viņi būs laimīgāki un arī produktīvāki. Ir virkne uzņēmumu, kuri saprot, ka ilgtspējas principu ieviešana garantē labākus finanšu rādītājus ilgtermiņā.”

Novērojumi liecina, ka bieži vien uzņēmumos tiek izvēlēts viens cilvēks, kuram jāstrādā ar ilgtspējas jautājumiem, kas D.Helmanes vērtējumā nav pareizi. “Ilgtspēja ir nevis viena, bet katra darbinieka atbildība! Jūs nevarat teikt, ka esat ilgtspējīgs uzņēmums, ja visi darbinieki nav izglītoti par elektrības taupīšanu. Nepietiek ar informatīvu plakātu izlīmēšanu vai atgādinājuma e-pasta izsūtīšanu. Rūpējoties par darbiniekiem, tas jāizskaidro, lai darbotos arī praksē.”

Viņa norāda, ka vēl viens ikdienišķs piemērs, kā uzņēmēji cenšas risināt vides jautājumus un iesaistīt darbiniekus, ir dalība talkās.

“Lai gan doma ir laba, iesaku mainīt šī pasākuma konceptu. Vienkāršākais variants ir izsūtīt e-pastu ar tekstu “Tiekamies talkā!” Bet var izmērīt, cik CO2 gadā uzņēmums saražo, aprēķināt, cik koku vajadzētu iestādīt, lai to kompensētu, un talkas laikā ne vien sakopt vidi, bet arī noorganizēt darbiniekiem lekciju par klimata pārmaiņām. Ja uzņēmuma darbība ir nozīmīga kādā pašvaldībā, var sakopt vietējā pansionāta teritoriju. Ievilkt “ķeksīti”, ka ciemojāties dzīvnieku patversmē, – tas varbūt izskatās labi uzņēmuma sociālo tīklu kontos. Tomēr darbiniekiem ir svarīgi redzēt šo pasākumu jēga – kāpēc mēs kā uzņēmums to vispār darām,” uzsver D.Helmane.

Par nākotni domājot

InCSR vadītāja paredz, ka lielākā izaugsme ilgtspējas jautājumos gaidāma attiecībā uz piegādātājiem. Viņasprāt, labs piemērs tam ir uzņēmums “SCHWENK Latvija”, kas izstrādājis sadarbības partneru izvēles kritērijus un var pārtraukt attiecības, ja kāds no kritērijiem tiek pārkāpts. Latvijā to šobrīd dara salīdzinoši maz uzņēmumu.

Tāpat D.Helmane atgādina, ka būtisks ilgtspējas aspekts ir ieguldījums vietējā kopienā: “Protams, katrs var tērēt savu peļņu, kā grib. Tomēr dažkārt, lasot par dažādām uzņēmumu aktivitātēm, rodas jautājums – kāda ir to jēga? Piemēram, tā vietā, lai Ziemassvētkos domātu, kurai organizācijai pārskaitīt naudu, pajautājiet saviem darbiniekiem, klientiem un partneriem – kas ir tās problēmas, kas jūsu uzņēmumam sabiedrībā būtu jārisina? Varbūt citiem vairāk noderētu nevis jūsu nauda, bet gan citi resursi, piemēram, jūsu darbinieku zināšanas.”

Viņa aicina uzņēmumus, uzsākot ceļu uz ilgtspēju, vispirms definēt ambiciozus mērķus un tikai tad domāt par paradumu maiņu, inovāciju ieviešanu, jo, tikai ievērojot šo darbību secību, iespējams kaut ko būtiski ietekmēt. Tāpat InCSR vadītāja norāda, ka biznesā nav jākaunas atzīt savas kļūdas un neveiksmes.

“Lasot ilgtspējas pārskatus, šķiet, ka visiem uzņēmumiem viss sanāk. Un tas rada skepsi. Kvalitātes zīme ir godīga atzīšanās – jā, mums kaut kas neizdevās. Esiet drosmīgāki un dalieties savā pieredzē, jo tā iedvesmos citus! Tāpat atcerieties, ka ilgtspējīgas uzņēmējdarbības galvenie stūrakmeņi ir izvērtēšana, plānošana un izpratne. Pie kam, šai izpratnei jābūt visos līmeņos – ne vien vadības, bet arī darbinieku, klientu, piegādātāju un citos,” rezumē D.Helmane.

.

Raksts pārpublicēts no portāla Delfi.lv.