InCSR

Latvijā diskrimināciju vecuma dēļ piedzīvojuši 58% valsts iedzīvotāju, liecina Tiesībsarga biroja 2020.gadā veiktā pētījuma dati. Pie kam, pieredze rāda, ka gados vecāki cilvēki atšķirīgu attieksmi no apkārtējiem izjūt biežāk. Ko īsti nozīmē “eidžisms” jeb cilvēku kategorizēšana pēc vecuma pazīmes, nevis viņu personības, un kā to to piedzīvo un izdzīvo dažādas paaudzes, skaidro Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, prodekāne zinātnes jautājumos un vadošā pētniece Zanda Rubene.

Kas ir “eidžisms”?

Termins “eidžisms” ir anglicisms, kas apzīmē vienu no diskriminācijas formām – diskrimināciju vecuma dēļ, un tā ir aktuāla ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā.

Ja skatāmies uz dažādiem vēstures posmiem, kad daudzās pasaules valstīs notika ilgstoša karadarbība, jāsecina, ka cilvēka dzīves ilgums, protams, bija samērā īss. Arī pēc Otrā pasaules kara cilvēka vidējais vecums Eiropā bija nedaudz vairāk nekā 50 gadi. Taču pēdējā gadsimta laikā kari mūs ir skāruši krietni mazāk, medicīna un zinātne ir attīstījusies straujāk, līdz ar to cilvēku dzīves ilgums ir palielinājies.

Mainoties iepriekš pieņemtajām normām un uzskatiem par to, kas ir vecs vai jauns cilvēks, sabiedrībā palielinājās arī diskriminējoša attieksme tieši pret gados vecākiem cilvēkiem. Strauji attīstoties digitālajai videi un jauniešu spējām to apgūt, šī “plaisa” kļuva vēl lielāka, bet stereotipi – vēl izteiktāki. Tāpēc mūsdienās mēs runājam arī par eidžismu attiecībā pret jauniešiem.

Pētījumos ir definētas konkrētas atšķirības starp jaunu un vecu cilvēku. Piemēram, ja persona ir ieguvusi izglītību, nodibinājusi ģimeni un sākusi strādāt, mēs viņu raksturojam ar jēdzienu “jauns cilvēks”. Savukārt, ja persona vairs nemācās, ir beigusi savas darba gaitas un bērnus vairs neaudzina, mēs viņu raksturojam ar jēdzienu “gados vecāks cilvēks”. Šeit rodas loģisks jautājums – vai šāds dalījums darbojas arī reālajā dzīvē?Domājams, jūs jau nojaušat, ka atbilde uz šo jautājumu ir noliedzoša.

Mūsdienu cilvēka dzīve ir pietiekami gara, lai apgūtu vairākas izglītības, apprecētos (iespējams, pat vairākkārt) un adoptētu bērnus, piemēram, ap 45 gadu vecumu. Un tas ir tikai normāli, jo mēs dzīvojam divas reizes ilgāk nekā mūsu priekšteči pirms gadiem 200 un vairāk.

Robežu nojaukšana

Pašlaik tieši sabiedrībā notiek ar vecumu saistīto sociālo konstrukciju maiņa. Pasaules Veselības organizācija pirms dažiem gadiem noteica, ka par “jaunu cilvēku” uzskatāma persona līdz 65 gadu vecumam. Protams, praksē tas automātiski nenozīmē, ka šis cilvēks ir jaunietis. Tas nozīmē, ka viņš vai viņa ir rīcībspējīga, darbspējīga un aktīva persona. Piemēram, ja vēl nesen, 20.gadsimta 80.gados, sievietes devās pensijā jau 55 gadu vecumā, tagad tas ir ļoti aktīvs dzīves posms sievietes dzīvē – viņa vēl var mācīties, adoptēt bērnus un veidot karjeru. Tāpat augstskolās vēl pirms dažiem gadu desmitiem neierasta parādība bija 30 līdz 40 gadus veci studenti, kamēr šobrīd tā ir norma.

Līdz šim veiktie pētījumi parāda, ka Latvijā diskrimināciju vecuma dēļ, ko raksturo attieksme – “tu esi pārāk jauns” vai “tu esi pārāk vecs”, ir piedzīvojis katrs otrais valsts iedzīvotājs. Pie mums tiešām ir ļoti grūti mainīt darbu tieši pirmspensijas vecumā, jo darba devēji ir radījuši priekšstatu, ka šādi cilvēk drīz aizies pensijā, tāpēc investēt laika un finanšu resursus viņu apmācīšanai nav racionāli. Savukārt jauniešu gadījumā tie parasti aizbildinās ar pieredzes trūkumu.

Jāpiebilst, ka saskaņā ar dažādu pētnieku novērojumiem eidžisms bieži vien iet rokrokā ar seksismu un rasismu. Piemēram, darba devēji bieži nevēlas pieņemt darbā aptuveni 25 gadus jaunas sievietes, īpaši, ja viņas ir tikko precējušās, jo viņu vērtējumā tas ir skaidrs signāls, ka darbiniece drīz dosies dekrētā.

Praktiskā ikdiena

Protams, ir jāsaprot, ka ne vienmēr informācija par to, ka cilvēks nevar veikt kādu pienākumu vai darbību, ir jāuztver kā diskriminācija. Piemēram, ir jāsaprot, ka profesijas, kurās svarīga ir fiziskā sagatavotība, ne vienmēr būs piemērotas gados vecākiem cilvēkiem.

Jāsaka, ka Latvija jau ir spērusi lielu soli uz priekšu diskriminācijas mazināšanā kaut vai ar to vien, ka pensijas vecuma cilvēki saskaņā ar valstī pastāvošo likumdošanu drīkst turpināt strādāt. Citās valstīs tā nav! Šeit gan ir jāņem vērā, ka daudzi cilvēki turpina strādāt pēc pensionēšanās vecuma sliekšņa sasniegšanas pret savu gribu. Iemesls tam ir ļoti mazās pensijas, ar ko nav iespējams iztikt.

Virzība uz vēlamo nākotni

Diskriminācijas mazināšana sabiedrībā ir atkarīga no katra indivīda personīgajiem uzskatiem. Sabiedrībai ir vēlams mijiedarboties – gan darba, gan mājas vidē. Ja mēs papildināsim cits citu ar zināšanām, kas mums piemīt, mēs nojauksim robežas, kuras iezīmē starp dažādām paaudzēm valdošos stereotipus. Proti, ja cilvēks savos 60 gados sapratīs, ka viņam priekšā ir vēl vismaz 20 gadi un tā ir iespēja, nevis šķērslis vai stagnācija, tad arī jaunieši gados vecākus cilvēkus uztvers savādāk, bet gados vecāki cilvēki šajā gadījumā vairāk izpratīs jauniešus un viņu rīcību.

Mūsdienās nav iespējams iegūt izglītību visam mūžam, jo jāsaprot, ka laiki un apstākļi mainās tik strauji, ka pārkvalificēšanās vai zināšanu papildināšana būs nepieciešama ikvienam. Kā šajos apstākļos izvairīties no līdzcilvēku diskriminācijas? Risinājums ir vienkāršs – nepievērst uzmanību cilvēka vecumam!

.

Raksts izstrādāts Sabiedrības integrācijas fonda informatīvās kampaņā “Izstāstīt saliedētību”, kuras mērķis ir paaugstināt sabiedrības izpratni un informētību par diskrimināciju uz vecuma pamata, veicināt tās integrāciju un dažādību, kā arī vairot sabiedrības toleranci.