InCSR

Pēc ārkārtas stāvokļa ieviešanas valstī vairāki uzņēmumi ir publiski pauduši bažas par iespēju turpināt nodarbināt savus darbiniekus vai pat jau ir veikuši darbinieku skaita samazināšanu. Tajā pašā laikā daži uzņēmumi, kas darbojas jomās, kurās šajā laikā novērojams hronisks darbaspēka trūkums, ir izteikuši vēlmi pēc papildu “darba rokām”.

Ivo Maskalāns, “COBALT” zvērināts advokāts, darba tiesību eksperts

Ņemot vērā sarežģīto situāciju uzņēmējdarbības jomā, valdība ir apstiprinājusi tā saucamo “dīkstāves pabalstu”, kas varētu daļēji palīdzēt uzņēmumiem noturēt savus darbiniekus. Tomēr vēl lietderīgāks risinājums varētu būt darbinieku pagaidu “aizdošana” vai “iznomāšana” uzņēmumiem, kuri šobrīd izjūt darbaspēka trūkumu.

Jāteic gan, ka, pieņemot, ka uzņēmums ilgtermiņā vēlas saglabāt savus darbiniekus, darba līguma izbeigšana (un tai sekojošā darba līguma noslēgšana ar citu darba devēju) šādā situācijā nebūtu labākais risinājums.

Tā kā darbinieks ir noslēdzis darba līgumu ar konkrētu darba devēju par noteiktu pienākumu veikšanu, cita darba veikšanai cita uzņēmuma labā ir nepieciešama viņa piekrišana. Ja darbinieks piekrīt šādam pagaidu nodarbinātības risinājumam, visām iesaistītajām pusēm par to vajadzētu noslēgt rakstveida vienošanos.

Šajā vienošanās dokumentā vajadzētu paredzēt:

• jaunos darbinieka pagaidu darba pienākumus;
• laiku, kādā darbinieks veiks darbu cita uzņēmuma labā;
• “darbinieku pieņemošā” uzņēmuma pienākumu apmācīt darbinieku, nodrošināt darba veikšanai nepieciešamos rīkus un drošu darba vidi;
• vienošanās izbeigšanas kārtību, piemēram, laiku, kādā darba devējs ziņos par vēlmi “ņemt savus darbiniekus atpakaļ”.

Darbinieku iznomātājam ir jāņem vērā, ka konkrētās personas joprojām ir viņa darbinieki, tāpēc uzņēmums joprojām ir atbildīgs viņu priekšā par visu saistību izpildi. Turklāt saskaņā ar Darba likuma 7. panta ceturto un piekto daļu tieši darbinieku iznomātājam ir jānodrošina, ka iznomāto darbinieku nodarbinātības noteikumi (darba un atpūtas laiks, darba samaksa utt.) pie nomnieka nebūtu sliktāki par tiem, kādi darbiniekam tiktu nodrošināti, slēdzot darba līgumu ar nomnieku bez iznomātāja starpniecības.

Savukārt darbinieku nomniekam jāatceras, ka darbaspēka noma radīs tam arī darba algas nodokļu samaksas pienākumu par iznomātajiem darbiniekiem.

Protams, par savu darbinieku “aizdošanu” citiem uzņēmumiem, darba devējiem būtu jāsaņem atlīdzība, par kuras apmēru uzņēmumiem ir jāvienojas savā starpā. Dēļ iespējamām nodokļu sekām šādai atlīdzībai, kas varētu tikt atlīdzināta ne tikai naudā, būtu jābūt samērīgai ar tirgus cenu. Un formāli šāda sadarbības forma varētu tikt atzīta par darbinieku “nomu” jeb darbiekārtošanas pakalpojuma sniegšanu, un tam ir nepieciešama Nodarbinātības valsts aģentūras izsniegta licence.

Ņemot vērā šā brīža situācijas ārkārtējo dabu, šādas licences iegūšana šobrīd, visticamāk, varētu būt samērā ātra un vienkārša. Tāpēc vēlos aicināt darba devējus nepadoties! Meklējiet un izmantojiet iespējas saglabāt savu darbinieku resursus, jo krīze agrāk vai vēlāk beigsies!