InCSR

Globālā pandēmija ir stresa pilns laiks, kad mazinās cilvēku modrība un koncentrēšanās spējas, tāpēc darba aizsardzības jomā mēs pēc ārkārtas situācijas atslābt nevarēsim.

Ivars Vanadziņš, RSU Darba drošības un vides veselības institūta direktors

Hipotēzes par to, kas notiks, kad tiks pasludinātas ārkārtējās situācijas beigas, ir dažādas, taču viens ir skaidrs – kaut kādā brīdī atsāksies ierastais darbs klātienē. Un šajā gadījumā stāsts nav tikai par darbiniekiem, kuri atgriezīsies no dzīvojamajām istabām un virtuvēm pie saviem darba galdiem birojos. Darba gaitas atsāks arī ražošanas un apkalpošanas sfērās strādājošie.

Valsts darba inspekcijas dati par nelaimes gadījumiem darba vietās liecina, ka liela daļa negadījumu notiek, uzsākot jaunas darba gaitas. Tas saistāms ar daudziem cēloņiem – pieredzes trūkumu, bailēm uzdot jautājumus, formālām apmācībām u.c., kam ir vērts pievērst uzmanību šobrīd, jo arī atgriešanās darbā pēc ilgāka pārtraukuma kaut kādā mērā būtu jāuzskata par jaunu darba gaitu uzsākšanu pat tad, ja darbinieks turpina darbu tajā pašā uzņēmumā un tajā pašā amatā, kur iepriekš.

Citi laiki – citi darba apstākļi

Pirmkārt, distancēšanās prasības, visticamāk, būs jāievēro arī ilgāku laika periodu pēc ārkārtas situācijas atcelšanas. Tas nozīmē, ka darbinieki, kuri līdz šim strādājuši no mājām vai darba devēja dīkstāves dēļ nav strādājuši vispār, būs jāinformē par ieviestajiem preventīvajiem pasākumiem organizācijā, piemēram: pārorganizētiem pārvietošanās ceļiem uzņēmuma teritorijā, jaunajiem maiņu organizēšanas principiem, izmaiņām fizisko darba vietu iekārtojumā, sanitārajām drošības prasībām – kādās situācijās jādezinficē rokas un kā to darīt pareizi, kā pasargāt roku ādu, ja dezinfekcija ikdienā jāveic bieži u.tml. Tāpat viņi būs “jāpieradina” pie šīm pārmaiņām, īstenojot virkni aktivitāšu, kas veicinātu jaunās kārtības pieņemšanu un ievērošanu ikdienā.

Otrkārt, kopš pēdējās darba dienas ar “normālu” darba procesu ir pagājušas vairākas nedēļas vai pat mēneši. Ir jāņem vērā, ka tas ir bijis ļoti trauksmains laiks, tāpēc darbiniekiem, iespējams, bijušas citas prioritātes: neziņa par nākotni, jo darba devējs samazinājis vai “iesaldējis” algu, valsts atteikusi dīkstāves pabalstu vai kāds no ģimenes locekļiem zaudējis darbu; attālinātā mācību procesa īstenošana bērniem; apgrūtināta atgriešanās no atvaļinājuma ārvalstīs slēgto robežu dēļ; inficēšanās ar COVID-19 u.c. Tas nozīmē, ka adaptēšanās darba dzīvei pēc ārkārtas situācijas var prasīt zināmu laiku un veicināt stresu. Īpaši, ja darbiniekiem pēc atgriešanās darbā būs jāapgūst arī jauni darba procesi.

Treškārt, būtiski ir mainījies tas, ko un kā mēs mācām par drošu darba vidi. COVID-19 ietekmē esam sapratuši, ka ar vispārīgu informāciju par to, kādi individuāli darba aizsardzības līdzekļi un kādās situācijās ir jālieto, vairs nepietiek – ir svarīgi iemācīt darbiniekiem arī to, kā pareizi lietot šos līdzekļus. Piemēram, pirms pandēmijas reti kurš darba devējs aizdomājās, ka darbinieki būtu jāmāca, kā pareizi uzvilkt, lietot, novilkt, utilizēt respiratorus, maskas, darba apģērbu utt. Taču šobrīd jau ir pieejama virkne informatīvo materiālu par šo tēmu – dažādi plakāti, video, skaidrojumi u.tml. Kāpēc mēs identiski nevarētu mācīt darbiniekus arī par aizsardzību pret putekļiem, troksni, ķīmiskām vielām vai darbu augstumā?

Ar brīdinājumiem uzmanīties nepietiek

Lai efektīvi ierobežotu darba drošības riskus, kas varētu rasties līdz ar darbinieku atgriešanos ierastajā darba vidē, ir ļoti svarīgi īstenot atkārtotas apmācības par darba aizsardzības jautājumiem. Turklāt tas ir jādara, fokusējoties uz praktiskajiem aspektiem, nevis formāli – tikai savācot parakstus darba aizsardzības instruktāžu reģistrācijas žurnālos, kas Latvijā ir visai ierasta prakse daudzās organizācijās.

Nodrošiniet arī regulārāku darbinieku kontaktu ar tiešajiem vadītājiem, tostarp biežākas sarunas par to, kā viņiem veicas ar darbu – kas traucē, kas būtu uzlabojams. Nepaļaujieties uz to, ka preventīvais aicinājums “uzmanīties” būs pietiekams, lai darbinieki darba vidē neciestu nelaimes gadījumā!

Tāpat vēlos aicināt darba devējus savlaicīgi pārskatīt darba vides riska novērtējumu gan attiecībā uz fizisko darba vidi, gan arī psihoemocionālo, kas īpaši saistoši ir organizācijām, kurās šajā laikā ir mainījušies darba procesi. Pie kam, pārvērtējot darba vides riskus, pievērsiet pastiprinātu uzmanību darbiniekiem, kuri ietilpst tā dēvētajās paaugstināta riska grupās.

Jāpiebilst, ka šajā gadījumā nav runa tikai par cilvēkiem, kuri ir vecāki par 60 gadiem. Statistika liecina, ka ar hroniskas kaites, piemēram, sirds un asinsvadu sistēmas slimības, cukura diabēts, elpceļu slimības, ļaundabīgi audzēji u.tml., aizvien biežāk piemeklē arī gados jaunus cilvēkus. Iedrošiniet darbiniekus informēt jūs par piederību kādai no riska grupām, jo tikai tad varēsiet viņus pasargāt gan no iespējamās inficēšanās ar COVID-19 (jo vīruss nekur nepazudīs arī pēc ārkārtas situācijas beigām!), gan arī citiem riskiem, piemēram, pārdalot darbus.

Nenoliedzami, par preventīvajiem pasākumiem darba aizsardzības jomā līdz šim ir runāts daudz un plaši. Tomēr ir jāņem vērā, ka globālā pandēmija ir ietekmējusi ne tikai ekonomisko situāciju valstī. Tā ir mainījusi visu pasauli, tostarp mūs – cilvēkus.

Mēs šobrīd pielāgojamies jaunajai lietu kārtībai un mācāmies dzīvot savādāk. Arī strādāt mums ir jāmācās savādāk. Tāpēc, lai arī mēdz sacīt – labāk vēlāk nekā nekad, veikt kādus uzlabojumus darba aizsardzības jomā pēc tam, kad jūsu vai jūsu darbinieku neuzmanības dēļ ir noticis nelaimes gadījums, nav labākā stratēģija. Ir jāsaprot, ka jebkura cilvēka veselība un dzīvība ir vērtība šeit un tagad!