InCSR

Mūzikas skolotāja Vlada Hmeļevska ir cilvēks, kurš spēj izraisīt līdzcilvēkos ļoti plašu emociju gammu – sākot no līdzjūtības un beidzot ar apbrīnu. Iemesls – lai arī neredzīga kopš dzimšanas, sieviete ieguvusi trīs augstākās izglītības, tostarp pabeigusi studijas doktorantūrā, un aktīvi darbojas dažādās nevalstiskajās organizācijās. Tāpat viņa daudz ceļo, ar lielu aizrautību ļaujas kulinārajiem eksperimentiem un virtuozi pārvalda klavierspēli.

Vladas ceļš uz pastāvīgu, pilnvērtīgu dzīvi nav bijis vienkāršs lielākoties dēļ sabiedrībā valdošajiem stereotipiem. Ja sākotnēji ar tiem palīdzēja cīnīties viņas vecāki, šobrīd sieviete to dara pati, jo dažādu aizspriedumu negatīvo ietekmi uz savas dzīves kvalitāti viņa ikdienā izjūt joprojām.

“Diemžēl bieži nākas saskarties ar cilvēkiem, kuri ir pārliecināti – ja reiz esi neredzīgs, tu esi arī kurls un stulbs. Kas ir pārsteidzoši, tā domā pat ārsti un sociālie darbinieki – cilvēki, kuriem vajadzētu zināt, ka redzes traucējumi kopā ar garīgo atpalicību vai citām nopietnām diagnozēm ir sastopami ļoti reti. Kaut lieliski apzinos, ka spēju paveikt daudz, šīs regulārās norādes, ka bez līdzcilvēku palīdzības esmu absolūta “nulle”, protams, atsaucas uz manu pašapziņu,” atzīst Vlada.

Sieviete atklāj, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem cilvēkiem ar redzes traucējumiem ir atrast darbu, jo darba devēji viņos primāri redz problēmas, nevis ieguvumus. Piemēram, Vlada vairāk nekā desmit gadu laikā uz darba intervijām uzaicināta vien pāris reizes. Un arī tad darba devēji atrada neskaitāmus iemeslus, kāpēc šī sieviete nevar kļūt par viņu darbinieci. Biežāk minētie argumenti – viņai būs sarežģīti nokļūt uz darbu (lai gan Vlada pilsētā jūtas kā “zivs” ūdenī) un darba vides pielāgošana prasīs pārāk daudz resursu (lai gan bija nepieciešama tikai specializēta datora tastatūra, kas nopērkama jebkurā elektrotehnikas veikalā, turklāt nemaksā īpaši dārgāk kā citas).

“Es ļoti labi apzinos, ka tad, ja darba pieteikumā nebūtu iekļāvusi atzīmi, ka esmu neredzīga, manas izredzes saņemt uzaicinājumus uz darba intervijām būtiski palielinātos. Tomēr vēlos būt atklāta pret potenciālajiem darba devējiem, jo godīgums ir īpašība, ko cilvēkos vērtēju visaugstāk. Uzskatu, ka kvalitatīvu sadarbību iespējams attīstīt tikai tad, ja esam atklāti viens pret otru un spējam pieņemt viens otru ar visiem mūsu trūkumiem,” ir pārliecināta Vlada.

Viņas atbilde uz jautājumu, kā varētu veicināt cilvēku ar redzes traucējumiem integrāciju sabiedrībā, īpaši darba tirgū, ir īsa, bet trāpīga.

“Ja reiz visa pasaule ir spējusi pieņemt Andrea Bočelli un Stīviju Vonderu, kuru koncertu biļetes tiek izpirktas vēja ātrumā, kāpēc tā nevarētu pieņemt arī citus cilvēkus ar redzes traucējumiem?! Aizmirstiet kaut uz mirkli, ka mēs kaut ko nevaram, un ļaujiet mums parādīt, ko mēs varam!” tā Vlada.

Plašāk – zemāk pievienotajā Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītājas Daces Helmanes podkāsta “Cilvēks kā cilvēks” epizodes “Tumsas 50 nokrāsas. Kā varēt vairāk, kad citi ir pārliecināti, ka nevari?” ierakstā.